Ārstniecības augi Latvijā

Ābeli un ābolus cilvēce pazīst no senseniem laikiem. Pēc Bībeles leģendas tieši ābols bijis tas aizliegtais auglis, ar ko čūska iekārdinājusi cilvēkus. Ieva kodusi no maliņas, tikām Ādams – serdē, tā iesprūdusi viņam kaklā, un tā vīrieši tikuši pie «ādamābola». Par kultūršķirni ābele kļuvusi vairāk nekā pirms pieciem gadu tūkstošiem agrīnajās Austrumu un Rietumu civilizācijās. Pēc vienas no versijām tā cēlusies Trapezuntā, Mazāzijas ziemeļaustrumos, no turienes nonākusi Ēģiptē un augusi Ramzesa II dārzos. Bēgot no Ēģiptes, jūdi to aizveduši uz Palestīnu un sākuši plaši kultivēt. Senie grieķi ābolus vērtējuši augstāk par citiem augļiem, bet īpašā cieņā tie bijuši Normandijā. Ābeles aug visā pasaulē, kur ir mērens vai subtropu klimats, un patlaban ir vairāk nekā 10 000 kultūras šķirņu.

Dziednieciskā nolūkā lieto ābeles augļus un lapas. Tā darīts kopš sendienām. Tā Plīnijs stāsta, ka izdziedinājis kādai sievietei gangrenozu čūlu, liekot klāt pārgatavojušos ābolus. Droetijs norāda, ka buboņu mēra laikos Anglijā slimajiem uz ādas likta zaļu ābolu masa. Doktors Denī Dimons vērš uzmanību uz to, ka Normandijā, kur cieņā dzert ābolu sidru, ļoti reti sastopami slimnieki ar nierakmeņiem. Bet Šenjē pirms gandrīz simts gadiem nieru un žults akmeņu slimniekiem kā urīndzinēju deva dzert līdzekli, ko pagatavoja, glāzē verdoša ūdens iemetot vienu ēdamkaroti izžāvētu un pulverī saberztu ābolu mizu. Arī Hipokrāts ir ieteicis lietot ābolus aknu un zarnu trakta saslimšanu gadījumos.

Vācijā un slāvu zemēs ābeli uzskatīja par dzīvības koku, Ziemassvētkos ar ābola palīdzību zīlēja dzīvību vai nāvi. Citām Eiropas senajām tautām ābols bija mīlas un auglības simbols, ko baudot sieviete paliek grūta. Senebreju Torā, kuru pie mums dēvē par Bībeles Vecās derības Mozus grāmatām, ābols raksturots kā zināšanu un gudrības simbols. Pirmos cilvēkus – Ievu un Ādamu – par to, ka viņi nogaršoja ābolu, izdzina no Paradīzes. Nākotnes izzināšana. Senči rūpīgi vēroja ābeles, jo uzskatīja, ka tās var palīdzēt nākotnes izzināšanā. Mēs daļu no ticējumiem varam uzskatīt par māņticību, tomēr tajos var atrast arī pa lietderīgas izziņas gramam. Zinātnieciskie pētījumi ir raduši viedokli, ka senatnē āboli senajā Palestīnā nav auguši un pirmie rakstītmācēji par to nav neko zinājuši. Pēc visa spriežot Koka auglis bija "etrogs”, citronkokam līdzīgs augs, zaļgan – dzeltenā krāsā ar rūgtenu garšu. Interesanti ir tas, ka daži viduslaiku gleznotāji ir sižetā par Ādamu un Ievu attēlojuši tieši citronu. Dažām austrumu tautām "etrogs” vēl šobrīd ir rituālu auglis – svētki kas paredzēti lauku darbu beigšanai rudenī. Šie svētki rod viedokli par izcelsmi no Ēģiptes un Izraēlas, kur bija paraža katram kurš gribēja lai būtu ierakstīts "Dzīvo Grāmatā” jāapēd  "etrogs” auglis – kaut vai viens uz vairākiem cilvēkiem. Āboli nav tikai kristietības mītu auglis. Jāatceras Senās Grieķijas vēstījumus par Parisu un "strīdus ābolu” vai zelta "Gasperīda āboli”, kurus Herakls sagādāja pasaules pašā malā. Seno ķeltu tautām ābols bija cieši saistīts ar aizsaules pasauli, brīnumiem, slepenām zināšanām. Avalona Kalns, elfu un feju mītne, tulkojumā no sengrieķu valodas nozīmē "ābolu”. Pareizticīgo ticībā ir reliģiskie svētki " яблочный Спас”. ASV pilsētai Ņujorkai ir iesauka Big Apple...  Dziedātāju grupa Beatles par savu ierakstu simbolu izvēlējās ābolu. Datorkompānija Macintos  arī ir izvēlējusies ābolu par savu firmas zīmi.

TAUTAS TICĒJUMI

• Ja kāds ābelei nolauza zaru, to gaidīja sods.
• Ja ābele rudenī zied, tad drīzumā vienam no tās mājas esot jānomirst.
• Ja meža ābeles pirmās zied, tad tajā gadā daudz bārenīšu izies tautās, bet, ja mājas ābeles, tad mātes meitas.
• Ja ābelēm ziemā vēl nav lapas nobirušas, tad nākamajā pavasarī mirs daudz jaunu cilvēku.
• Jaunas meitas iet ābeļu zarus lauzt ar aizmiegtām jeb aizsietām acīm. Kuras meitas zaram vairāk pumpuru, tai dzīvojot pie vīra būs vairāk bērnu.
• Jaunā gadā aizsien meitām acis un ved pie ābeles zarus lauzt. Meklēt nav brīv, ko pirmāk noķer, tas jānolauž. Kad nolauztais zars nosūnojis, tad lauzējai nav īsti pa prātam, tas rādot, ka viņu apprecēšot vecs atraitnis.
• Puišiem Jaunagada naktī jāiet ābeles zari lauzt; ja nolauž apsūnojušu, tad dabūs vecu, ja drusku apsūnojušu, tad pusmūža, ja neapsūnojušu, tad jaunu sievu.
• Jaungada naktī ar kreiso roku pār plecu jānolauž ābeles zars un, ne vārda nerunājot, jāpaliek gultas pagalvī. Kas sapnī nāks to zaru ņemt, tas vēlāk būs jāapprecē.
• Veca gada beigās pulksten 12 naktī vajag nolauzt laukā kādā meža vai krūmu biezoknī vienu zariņu, to nav brīv apskatīties, tad jāliekas uz ausi un ko tad sapnī redz – ja redz tādu koku, no kāda zariņš, tad apprecēs tavs iecerētais brūtgāns.
• Jaungada naktī jāiet laukā un jānolauž no koka zariņš. Ja pie tā būs daudz pumpuru, tad būs laimīgs togad, ja maz, tad arī laimes nebūs.
• Ziemassvētku naktī jāiet uz kaimiņiem un jānolauž trīs žagariņi, tad jāskrien atmuguriski atpakaļ; ja no tiem viens būs nolauzts kupls, tad būs bagāts kavalieris.
• Vecgada vakarā vajag ar plikām kājām skriet ārā un nolauzt ābeļu zaru; kurai būs gadījies kuplāks zars, tā dabūs bagātāku brūtgānu.
• Jaunagada naktī vajag iziet atmuguriski no istabas dārzā un ar zobiem nolauzt vienu ābeles zariņu; atpakaļ jānāk atkal atmuguriski. Un ja aiziet un atnāk atpakaļ, ka nav pakritis un atpakaļ atskatījies, tad būs visu gadu laimīgs.
• Kūķu (senais Ziemassvētku nosaukums) vakarā meita iziet ārā, nokož ar muti ābeles zariņu, ko ar muti ienes istabā un paliek zem spilvena. Sapnī redz to vīrieti, ka viņš no tās ābeles, no kuras viņa nokož zariņu, rauj ābolus un piedāvā tai. Pie tā vīrieša, ko meita redz sapnī, viņa izprecēsies.
• Ābeles jāstāda triju dienu jaunā mēnesī, tad trešā gadā jau būs āboli
• Jaunas ābelītes jāstāda pirmdienā, tad viņas jau otrā gadā nes augļus