Ārstniecības augi Latvijā

APSE - Populus tremula

 TAUTAS TICĒJUMI

• Ja pavasarī apses lapas stipri trīc, tad vasarā zirgi būs paēduši.
• Kuru gadu daudz apses zied, būs labs vasarāju gads.
• Kad apsēm lieli pumpuri, tai gadā labas auzas. Ja pavasarī apsēm daudz ziedu, tad vasarā mieži labi izdosies.

Apse ir īpatns koks, jo tās lapas patiešām trīc un dreb arī tad, ja nav ne mazākās vēja pūsmiņas. Bet, ja uzpūš neliels vējiņš, tad apse skan un grab ar īpatnu troksni. Varbūt tādā veidā apses lapa sev piegādā vairāk gaisa vielu maiņai bezvējā nekā citi koki. Pateicoties aktīvajai vielu maiņai, apse ir pats ātraudzīgākais Latvijas koks un otrs izplatītākais Latvijā (aiz bērza). Apses ātri aug un lieliski atjaunojas. Eiropā ātraudzīgas apses pavairo meristēmās, apšu plantācijas uzskata par ekonomiski izdevīgu zemes izmantošanas veidu. Bez mūsu parastās apses, ir vēl ap 100 citu sugu. Daudzas apšu sugas sauc arī par papelēm, kuras atrodam augot apstādījumos un parkos. Pazīstamākās ir sudrabapse, balzāmapse, Kanādas apse un laurlapu apse.  Apse zied aprīļa un maija mēnesī pirms lapu plaukšanas. Ziedi, garas putekšņu ziedu spurdzes, sarkanīgā un dzeltenā krāsā. Ir (vīrišķās) un (sievišķās) ziedu spurdzes. Pēc noziedēšanas, sievišķīgajās spurdzes attīstās sēklu pogaļas, kuras maija beigās, jūnija sākumā pārplīst un izbirdina daudz sēklu ar garām lidpūkām. Apšu sēklas ātri zaudē dīgtspēju, tādēļ jāsēj nekavējoties pēc nogatavošanās. Daudzas apšu sugas var pavairot ar spraudekļiem. Parastā un sudrabapse, bagātīgi dzen sakņu atvases, spraudekļi apsakņojas slikti, tāpēc tās jāvairo ar sakņu atvasēm. Apses lapas novīst strauji – līdz ar pirmo salu, tās kļūst dubļaini brūnas un nokrīt. Pērkona laikā zem apses nav ieteicams atrasties, tāpēc māju tuvumā apsi nestāda. Senos laikos vēloties uzzināt nākotni, klausījās apses lapu čaboņā, līdzīgi kā citi to darīja zem ozoliem. Klausoties lapu drebēšanu, viņi ieguva Padomu par pareizāko rīcību tuvākā nākotnē. Apse bija viens no Laimes kokiem. Viduslaikos kaklakungi bijās no mūsu vecvectēvu zināšanām, centās tos atraut no dabas. Tāpēc apsi pasludināja par raganu koku, velna doto u.tml. Milzums māņu tika izdomāts, lai cilvēkus atbaidītu iet pie apsēm. To, ka apse bija svēts, ne raganu koks, pierāda arī ticējums, ka ar apses mietu atspiež kūts durvis un uzliek akmeni uz loga, tad raganas nekā nevar padarīt. Izcila ātraudzība. Interesants ir ticējums – ja triekas ķerts cilvēks atbalstās ar abām kājām uz apses koka pagales, tad viņš top vesels. Arī citas tautas uzskatīja, ka apsē mājo noslēpumains spēks. Slimniekiem pie galvas vai arī kājām lika apses pagali.  Lai skābēti kāposti nebojātos, traukam, kurā tie glabājās, mēdza uzlikt svaigu apses pagali vai zaru. A p s i sauc par Velna koku, kas grabēt grab. Apšu lapas vienumēr dreb; tās drebina zem tās stāvošā Vēja māte vai arī svētā Māra, kam apse nav devusi naktsmāju. Kas sacērt apsi vai vij apšu vainagu, tam dreb valoda. Apses mizu izmanto ādu miecēšanai. Iegūst dabiskās krāsvielas – dzeltena un zaļa. No ziediem bites savās ziedputekšņus un no pumpuriem līmi ko izmanto propolisa radīšanā.

ĀRSTNIECISKĀ IEDARBĪBA

• Miza. Mizu ievāc agri pavasarī. V''elams izvēlēties gaiši-zaļas krāsas, gludu mizu, kas nav vēl saplaisājusi. Miza satur: glukozi, fruktozi, saharozi, aromātiskās skābes, miecvielas, taukskābes.
• Lapas. Ievāc maija sākumā, jūnijā. Lapas satur: ogļhidrātus, organiskās skābes, karotinoīdus, vitamīnu C, karotīnu, flavonoīdus, miecvielas.
• Pumpuri. Ievāc pirms to atvēršanās un ieteicams pielietot ātrās kaltēšanas metodes. Pumpuri satur: fruktozi, rafinozi,  aromātiskās skābes, miecvielas.
• Preparātu iedarbība. Tiem piemīt pretmikrobu, pretiekaisuma, pret klepus, antihelmintoza iedarbība. Izmanto apetītes uzlabošanai. Mizas pretiekaisuma un pretmikrobu iedarbību apvienojums labi palīdz tuberkulozes, malārijas, sifilisa, dizentērija, plaušu iekaisumu, dažāda smaguma klepus, caurejas, reimatisma, urīnpūšļa gļotādas iekaisumu gadījumos. Ārīgai lietošanai novārījumus izmanto brūču, čūlu, apdegumu, ādas iekaisumu, gļotādu iekaisumu ārstēšanas procesā.
• Pumpuru uzlējums. 1 tējk pumpuri, 1 gl verdošs ūdens. Aplej, nostādina slēgtā traukā 15 min. Atdzesē 45 min., izkāš. Lieto 1 ēdk. 3 reizes dienā pirms ēšanas. Lieto podagras, urīna nesaturēšanas gadījumos. izmanto kā urīdzenošu līdzekli urīnpūšļa gļotādas iekaisumu ārstēšanā. Izmanto arī ārīgai lietošanai komprešu veidā.
• Svaigas lapas. Sasmalcina lapas un pielieto kā kompreses sāpju mazināšanai iegurņa locītavu rajonā. Palīdz dziedēt furunkulus.
• Mizas novārījums. 1 ēdk sasmalcināta miza, 2 gl karsts ūdens. Aplej ar karstu ūdeni, vāra slēgtā traukā, ūdens peldē 30 min., izkāš un pievieno ūdeni līdz sākotnējam līmenim. Lieto saldinātu 1-2 ēdk. 3-4 reizes dienā ēšanas laikā. Šo novārījumu izmanto arī ārīgai lietošanai.
• Pumpuru novārījums. 1 ēdk pumpuri vai miza 0.5 l ūdens. Aplej ar verdošu ūdeni un vāra 10-15 min. Nostādina 3 stundas. Lieto kā tēju 3 reizes dienā, saldinot ar medu avitaminozes ārstēšanai. Var izmantot arī pumpuru spirta uzlējumu, lieto 20-40 pilienus dienā.

• No apses pumpuriem gatavo ziedi, ar ko ieziež apdegumus un hemoroīdos izaugumus. Ziedei ņem 1 ēdamk. kaltētus un saberztus pumpurus, izsijā caur sietu un sajauc ar 100 g augu eļļas.

•  Apses pumpurus lieto pie aknu saslimšanām, gastrīta, plaušu tuberkulozes. Inhalācijām un kala skalošanai pie angīnas, augšējo elpošanas ceļu iekaisumiem gatavo uzlējumu. Ņem 1 ēdamk. pumpurus, aplej ar 200 g verdoša ūdens, nostādina 15 – 20 min siltā vietā, izkās un glabā vēsā vietā ne ilgāk kā 2 diennaktis. Inhalācijām pievieno 2-3 ēdam. uzlējumu.