Ārstniecības augi Latvijā

Forsythia 

 Pavasarī mūsu dārzos krāšņi zied ne tikai tradicionālās sīpolpuķes, bet arī dekoratīvie ko šum krūmi, kuri uzreiz iekrīt acīs un spēj piesaistīt uzmanību ar savu dekorativitāti. 1885. ga dā Vācijā, krustojot divas Ķīnā un Ja pānā savvaļā augošas forsītiju sugas (F. Suspensa un F. Viridissima), selekcionāriem izdevās iegūt visagrāk pavasarī ziedošu dekoratīvu krūmu, kas vēl pirms lapu plaukšanas visus priecē ar bagātīgu, spilgti dzeltenu ziedu kupenām savos zaros, un tādu krāšņumu pēc garā ziemas pelēkuma grūti nepamanīt.
 Pavisam zināmas septiņas savvaļas forsītiju sugas, un visas tās pavasaros zied vairāk vai mazāk koši dzeltenas krāsas ziediem. Dekoratīvā nolūkā ap stādījumos reizēm stāda arī savvaļas sugas, tomēr hibrīdā forsītija krāšņumā apsteidz savas radinieces, tāpēc jo bieži redzama mūsu dārzos un parkos.
 Hibrīdajai forsītijai radītas vairākas šķirnes (ievērības vērtas ir ‘Lynwood’, ‘Spectabilis’). Ap 1940. gadu Amerikā, Masačūsetas štatā, selekcionāriem iz devās radīt ļoti bagātīgi ziedošu tetraploīdo hibrīdu ‘Arnold Giant’, kas ir vecāku augs tādām vēlāk radītām forsītiju šķirnēm kā ‘Beatrix Farrand’ un ‘Karl Sax’.

 Forsītija sava dzīvelīgā skaistuma dēļ joprojām ir pieprasīts košumkrūms, kuru ieteicams stādīt katrā dārzā, un ne mazsvarīgs ir faktors, ka mūsu klimatā tā ir pilnīgi ziemcietīga (nav, protams, runa par mīnus 40 grādu ziemām, kādas trāpās labi ja reizi 20 gados). Arī augsnes ziņā šis košumkrūms nav sevišķi izvēlīgs. Glītāku krūmu un košākus ziedus forsītija veido, ja aug saulainā, taču vieg li noēnotā vietā. Atkarībā no šķirnes krūms var sasniegt divu trīs metru augstumu un apmēram tādu pašu diametru. Nevajadzētu īpaši aizrauties ar forsītiju apgriešanu, jo tad mazinās krūma ziedēšana. Nokūstot sniegam, izgriezt vajadzētu tikai vecos, nomelnējušos zarus. Vasaras sākumā forsītijas pavairo ar lapotiem spraudeņiem, taču jau gatavus stādus iespējams iegādāties gandrīz visās stādaudzētavās.

 Vēl – ziemas niknākajos mēnešos (janvārī un februārī), kad laukā sniegs un sals, forsītiju zarus viegli var uzziedināt vāzē, tādējādi sev un apkārtējiem lieku reizi atgādinot, ka pavasaris ar savu galvu reibinošo ziedēšanas prieku nav nekas nereāls un nesa gaidāms.

 Forsītijas, izbaudīdamas mūsu pārmērīgās rūpes un gādību, var ātri izvirst. Pirms vairākiem gadiem kopā ar kolēģi rozārijā pie skolas ierīkojām dobi, kurā bija doma stādīt rozes.

 Zemi kopā ar kūtsmēsliem, kas bija jau sadalījušies, un mālainu augsni sastrādājām pamatīgi un dziļi, iestādījām rozes, taču... drīz visas rozes nozaga. Lai vieta nepaliktu tukša, iestādījām turforsītijas. Ārprāts! Tās auga kā negudras, bet neziedēja. Kādus piecus vai septiņus gadus skatījāmies, kā tie krūmi trako, pavasaros par ziedēšanu pat nedomājot.

 Ko ar to gribu teikt? To, ka augu bez vajadzības nevajag lutināt. Ar prātu jāmēslo, ar prātu jāformē krūms un jāizgriež liekie zari, tad jūsu forsītija uzziedēs ik gadu un būs košs dārza akcents.