Ārstniecības augi Latvijā

Botāniķu vidū par kaņepju klasifikāciju nav vienprātības. Vieni tām min vairākas pamatsugas, citi izšķir vienu kaņepju sugu ar vairākām pasugām (varietātēm): sējas kaņepes (Cannabis sativa L.), kas aug Eiropas un Ziemeļamerikas ziemeļos un Krievijā, savvaļas kaņepes (Cannabis ruderalis), kas izplatītas turpat un ir vienkārši nezāles, un dienvidu klimatisko zonu augi – Indijas kaņepes (Cannabis indica). Pēdējās dažkārt dēvē arī par parastās sējas kaņepes varietāti (Cannabis sativa var. indica Ham.). Pastāv vēl t. s. dekoratīvās kaņepes (Cannabis sativa var. gigantea), kuras ir līdz četrus metrus garas un kuras audzē tikai kā krāšņumaugus. Minētajām kaņepju pasugām ir izveidots milzum daudz selekcionēto formu («šķirņu»), kopā vismaz 400. Visas kaņepes vairāk vai mazāk satur īpašas aromātiskas organiskas vielas, t. s. kanabinoīdus (turpmāk – KB), pēc skaita vismaz 27, no kuriem tikai viens – tetrahidrokanabinols (turpmāk – THB) – ir psihi iespaidojoša, halucinogēna viela, un vēl pāris KB ir vielas – pavadoņi, kas šo THB darbību modificē. Vēl būtu pieminams tas, ka narkotisko vielu attīstībai augos nepieciešams silts klimats un pat Indijas kaņepes, kas audzētas uz lauka Latvijā, narkotiskās īpašības daļēji vai pat pilnīgi zaudē. Beidzot – narkotiskās vielas hašiša kaņepēs uzkrājas lapās, bet tās Amerikas formai, marihuānas augam – arī negatīvās ziedkopās; tomēr pat šo formu sēklās to ir vismazāk.Marihuāna (kanabiss, anaša, "zālīte", gandža u.c.) ir narkotisks preparāts, ko gatavo no izžāvētām kaņepju (Cannabis sativa, Cannabis indica) virszemes daļām (it sevišķi ziedošām galotnēm). Tas ir zaļpelēks maisījums, kas satur psihoaktīvas vielas (kanabioīdus), galvenokārt tetrahidrokanabinolu (THC). Marihuāna ir viena no visplašāk lietotām narkotikām.Satura rādītājs [paslēpt] Vēsture. Eksistē vairākas marihuānas nosaukuma izcelsmes versijas. Pēc vienas no tām, vārds cēlies no portugāļu valodas mariguango - "reibinošs". Pēc citas, nosaukums cēlies no spāņu personvārdiem Marija un Huans, kuros it kā sauktas cigaretes ar žāvētu kaņepju piedevu. Kaņepes medicīniskos nolūkos tikušas izmantotas jau Senajā Indijā un Tuvajos Austrumos, kur tās izmantoja kā pretsāpju, pretepilepsijas, pretkrampju līdzekli, kā arī pret vemšanu. 19. gadsimtā angļu kara mediķi, Anglijai kolonizējot Indiju, marihuānas preparātus lietoja līdzīgos nolūkos - kā pretsāpju līdzekli un muskuļu spazmu noņēmēju. Iegūšana Marihuānu iegūst, izžāvējot un sasmalcinot kaņepju lapas un ziedus. Visvairāk psihoaktīvo vielu satur speciāli selekcionētas Indijas kaņepju šķirnes. Kaņepes bieži audzē ar hidroponikas metodi - bez augsnes, ūdens šķīdumā ar minerālvielām un zem intensīvas mākslīgās gaismas. Ķīmiskais sastāvs Δ9-tetrahidrokanabinola struktūrformula Galvenā marihuānas aktīvā viela ir THC jeb tetrahidrokanabinols (precīzs ķīmiskais nosaukums - delta-9-tetrahidrokanabinols). Parasti marihuāna satur 2-4% THC. Speciāli selekcionētās kaņepju šķirnēs THC saturs var sasniegt pat 20% no sausnes (vai arī praktiski vispār nebūt, atkarībā no selekcijas mērķiem). Marihuāna satur arī citus aktīvus savienojumus (kanabinolus un kanabinolskābes atvasinājumus). Spriežot pēc izmēģinājumiem ar dzīvniekiem un cilvēkiem, kaņepju ekstrakti izsauc daudz ilgstošāku efektu, nekā tāds pats daudzums tīra tetrahidrokanabinola. Izmantošana Marihuānas likumīgais statuss pasaulē (informācijas avotus sk. en:Image talk:World-cannabis-laws.png). Zilā krāsā apzīmētajās valstīs marihuāna ir legāla; gaišzilā - "dekriminalizēta"; oranžā - nelegāla, bet ne vienmēr likums tiek pielietots; sarkanā - nelegāla; rozā krāsā - tiek uzskatīts, ka nelegāla; melnā - atšķiras dažādos reģionos; pelēkā - trūkst informācijas. Marihuānu parasti smēķē tīrā veidā vai sajaucot ar tabaku (cigaretēs vai caur pīpi). Tā kā marihuānas smēķēšana ir visai kaitīga (izdalās daudz sveķu un citu kancerogēnu vielu), bieži lieto ūdenspīpes, lai filtrētu dūmus. Dažreiz lieto arī perorāli - tējas veidā vai pievienojot konditorejas izstrādājumiem (psihoaktīvās vielas šķīst taukvielās).Gandrīz visās pasaules valstīs marihuāna ir aizliegta ar likumu (pazīstamākais izņēmums ir Nīderlande, kur atļauta nelielu marihuānas daudzumu izaudzēšana vai iegāde personīgām vajadzībām). Latvijā marihuānas izgatavošana, izplatīšana un lietošana arī ir pretlikumīga (marihuāna (kanabiss) ir ietverta Labklājības ministrijas uzraudzībā esošo narkotisko vielu, psihotropo vielu un prekursoru I sarakstā - Aizliegtās sevišķi bīstamās narkotiskās vielas un tām pielīdzinātās psihotropās vielas).

Pielietojums

Marihuānas psihoaktīvā iedarbība izskaidrojama tās aktīvo vielu iedarbību uz neironu sinapšu membrānu receptoriem, kas izsauc nervu darbības bremzēšanos. Efekts parādās tūlīt pēc marihuānas smēķēšanas, pusstundas laikā sasniedz maksimumu un turpinās 2-4 stundas (perorāli uzņemtam preparātam iedarbība ir lēnāka un ilgāka, līdz pat 12 stundām). Lielākā daļa kanabioīdu metabolisma produktu izdalās no organisma 3-4 dienu laikā (pēc ilgstošas marihuānas lietošanas šie produkti atrodami urīnā vairākas nedēļas). Marihuānas lietošana fizioloģiski izpaužas kā: acu ābolu konjunktīvas nosārtums; sirdsdarbības paātrināšanās (tahikardija); asinsspiediena paaugstināšanās; mutes gļotādas izžūšana (sausums mutē); paaugstināta apetīte. Marihuānas iedarbības psiholoģiskās parādības Lietojot marihuānu, rodas eiforija, oneiroīds stāvoklis, miegainība (dažkārt bezmiegs). Paaugstinās jutība pret ārējiem stimuliem (izmainās skaņu, krāsu, garšas uztvere), rodas laika izjūtas traucējumi (laiks it kā stipri palēninās). Dažkārt rodas pastiprināta baiļu sajūta, taču paškontrole parasti saglabājas (narkotikas lietotāji bieži spēj normāli uzvesties sabiedriskās vietās). Var būt apziņas sašķelšanās sajūta. Lielu dozu uzņemšana var izsaukt delīriju. Iedarbības negatīvās sekas. Pārdozējot marihuānu, veselu (bez sirds slimībām) cilvēku nāves gadījumi nav konstatēti. Ņemot vērā eksperimentus ar dzīvniekiem, tetrahidrokanabinola letālā deva 70 kg smagam cilvēkam būtu ap 3 g (ieelpojot), kas atbilst ne mazāk kā 60 g tīras marihuānas izsmēķēšanai, vai 1-2 kg perorālai uzņemšanai, kas ir praktiski nereāli. Tādēļ marihuāna ir relatīvi maz bīstama psihoaktīva viela (tās letālā doza ir vismaz 20 000 reižu lielāka nekā iedarbīgā deva; alkoholam - tikai ap 10 reižu lielāka). Ilgstoši lietojot marihuānu, rodas dažādi veselības traucējumi, galvenokārt plaušu slimības (smēķētājiem). Hroniskās plaušu slimības (bronhīts, emfizēma, plaušu vēzis) ir analoģiskas tabakas smēķēšanas izraisītajām. Atkarība no marihuānas lietošanas ir relatīvi neliela, taču, ilgstoši to lietojot, rodas tolerance un vajadzība pēc lielākām devām. Narkologi uzskata, ka cilvēku, kas vismaz reizi dienā lieto marihuānu, var viegli atšķirt pēc tūskainas sejas, sausām grumbām uz pieres, stiklainām acīm ar lēnām kustībām, palēninātas runas. Bieža marihuānas lietošana rada intravertumu, izmaiņas cilvēka psihikā, sociālajā orientācijā. Attiecīga sociālā vide var novest pie cilvēka pāriešanas uz "smagākām" narkotikām.