Raudene - Origanum vulgaris L.
Iesaka www.fitoterapija.lv
Kuņģa iekaisuma un pastiprinātas skābes
sekrēcijas gadījumā derīga ir arī raudene - Origanum vulgaris. Tā
jāmeklē pakalnos, dienvidu nogāzēs, uz ko norāda grieķiskais nosaukums
origo - kalns. Tas ir viens no smaržīgākajiem savvaļas augiem, zied
violetiem ziediņiem, labi kultivējams. Tautas medicīnā lieto kā
nomierinošu līdzekli,. Sievietes var raudenes preparātus lietos dažādu
sieviešu slimību ārstēšanai, vienīgi grūtniecēm tas nav ieteicams, jo
var radīt priekšlaicīgas dzemdības. Raudeni lieto arī kuņģa-zarnu trakta
slimību gadījumos, gastrīta, čūlu gadījumā un, vienkārši, kad sāp
vēders kuņģa, zarnu vai kāda cita orgāna spazmu dēļ, kas arī ir
visbiežākais sāpju iemesls. Ja, iedzerot raudenes tēju, sāpes pusstundas
laikā nepāriet, jāmeklē ārsts- ar vēderu joki mazi. Vienmēr ir jāpadomā
par apendicīta un citu akūtu slimību varbūtību.
Recepte: ņem l ēdamkaroti drogas aplej ar glāzi
vāroša ūdens, ļauj ievilkties 10 minūtes. Lieto pa 1/3 glāzes trīs
reizes dienā pirms ēšanas, akūtos gadījumos var izdzert visu glāzi
uzreiz.
Raudenes vannas palīdz strutainu ādas iekaisumu,
augoņu gadījumos, kā arī ar rahītu slimiem bērniem, protams,
neaizmirstot terapiju ar D vitamīnu.
Recepte: nomēra puslitra burku ar raudenes
lakstiem, aplej tos ar 1 litru vāroša ūdens, ļauj ievilkties pusstundu,
nokāš caur sietiņu, nevis caur marli, lai nenofiltrētu ēteriskās eļļas,
kurām šinī gadījumā ir vislielākā nozīme un pievieno vannai, vannoties
patīkamā temperatūrā 15-20 minūtes.
_________________________________
Augs, kuru mēdz dēvēt par „kalnu prieku” (no grieķu vārdiem oros, „kalns”, un ganousthai, „priecāties”), cēlies noOriganum ģimenes. Origanum vulgare ir
visbiežāk lietotais nosaukums, kas apzīmē kopēju oregano grupu, kuru
Eiropā mēdz dēvēt par savvaļas majorānu. To par tādu nodēvējis zviedru
zinātnieks Kārlis Linnejs (Carolus Linnaeus). Neskaitot vispopulārāko
sugu Origanum vulgare, vēl plaši zināmi tādi nosaukumi kā Origanum onites (Grieķijas un Āzijas oregano) unOriganum heracleoticum (Itālijā, Balkānos un Āzijā atrodamais oregano). Bez šiem ir arī Lippia graveolens (Meksikas oregano) un Čīles oregano.
Nosaukumu Origanum vulgare attiecina tieši uz grieķu oregano, kurš bieži vien aug savvaļā. Tam ir balti ziediņi.
Lippia graveolens ir
Meksikas oregano, līdzīgs parastajam oregano, tas ir pikantāks, ar
tuvām garšās īpašībām un pazīmēm kā oregano, bet tomēr īsti nav oregano.
Tas zied ar rozā ziediņiem. Ļoti tuvs citronu vībotnei. Šo veidu ļoti
bieži izmanto čili pulveros.
Zeltainais oregano – skaists, bet ar pavisam vājām garšas īpašībām, un to pārsvarā izmanto dekorēšanai.
Oregano ir daudz šķirņu un paveidu, ko izveidojuši cilvēki dažādām vajadzībām. Piemēram, Origanum vulgare gracile ir vairāk dekoratīvs, pikants un ass oregano no Kirgizstānas, Origanum vulgare hirtum zināms kā itāļu un grieķu oregano, kurš ir vislabākais tieši kulinārijai. Origanum vulgare onites ir pikants oregano no Turcijas (= „podu majorāns”), savukārtOriganum vulgare syriacum ir Sīrijas iezemietis (saukts arī par Libānas oregano).
Eiropas
oregano ir tumši zaļš, pat tuvu melnam, un tam ir izteikts aromāts,
turpretim Čīles oregano – blāvi zaļš, tīrs, ar izteikti pikantu garšu,
bet ne tik ļoti piparainu kā Eiropas oregano. Savukārt Grieķijas –
pārsvarā pieejams kaltēts, jo ir visasākais no visiem oregano. Oregano,
lai gan pārsvarā asociējas ar Grieķijas, Meksikas un Spānijas virtuvi,
tomēr plaši tiek izmantots arī itāļu, franču, amerikāņu, portugāļu,
sīriešu, palestīniešu un turku virtuvē.
Patiesībā oregano un
majorāns tiek visu laiku salīdzināts, un mēdz teikt, ka visi majorāni ir
oregano, bet ne visi oregano ir majorāni. Oregano ir no tās pašas
dzimtas, tomēr garša tam atšķiras. Tas ir nedaudz raupjāks nekā
majorāns. Arī ziemcietīgs un izaug līdz pat 60 cm augsts. Tā stumbrus
aptver apaļas lapas, ko klāj maziņi, nemanāmi matiņi. Lai gan matiņu
dēļ, lapas nav izteikti zaļas, drīzāk pelēcīgas, oregano ir asāka garša
nekā majorānam – tas ir piparains un ass.
Eiropā pārsvarā to dēvē
par oregano, dažās valstīs – par savvaļas majorānu, kas vēl arvien
cilvēkos rada apjukumu, kura garšviela tiek izmantota – oregano vai
majorāns. Ja receptē (piem., vācu pavārgrāmatā) tiek minēts, ka
jāizmanto savvaļas majorāns („Wilder Majoran”), tad tas, visticamāk, ir
oregano; ja minēts Badkraut, Bratekrautche, Bratenkrautel,
Gartenmajoran, Kuchelkraut, Kuttelkraut, Mairan, Mairalkraut, Mairon,
Miran, Mussarol, tad tas būs tiešām majorāns. Labums tāds, ka abi
garšaugi ir ļoti tuvi un, ja arī kādreiz tiek sajaukti, neko sliktu
ēdienam nenodarīs, jo gan produkti, gan citas garšvielas, ar kurām
oregano un majorāns sader, ir gandrīz vienādas.
Oregano satur
vitamīnus K, A, E, magnēziju, dzelzi, omega 3 skābes, kalciju. Satur
vairākas fitouzturvielas – timolu un rozmarīnskābi.
Senos laikos
grieķu un romiešu līgavas un līgavaiņus kronēja ar vainagu, kurā bija
oregano. Francijā tas pazīstams jau no viduslaikiem, savukārt Amerika to
iepazina tikai 20. gadsimtā.
Kaltēts. Kaltēšanai vāc
oregano, kad tas ir pilnbriedā, pirms ziedēšanas. Sasien nelielas
buntītes, lai gaiss viegli piekļūst, un pakarini uz leju siltā, tumšā,
sausā, bet ne saulainā vietā kaltēties. Nedēļas vai divu laikā lapām
vajadzētu kļūt sausām, tumšām. Kad lapas kraukšķīgas un sausas, tās
saberz ar rokām. Kaltēts oregano uzglabājas vienu gadu cieši noslēgtā
traukā. Karstumā ļoti izdalās gan sausa, gan svaiga oregano smarža. Tam
ir lieliska garša, kad tas ir kaltēts, jo tādā veido gatavojot tas atdod
savu īpašo garšu un pikantumu, rūgtumiņu un, liekas, ir nedaudz līdzīgs
timiānam.
Saldēts. Oregano lapiņas ir
viegli sasaldēt. Vai nu speciālajos saldēšanas maisiņos, folijā, vai
arī ledus trauciņos ūdenī. Sasaldē un droši uzglabā 3–5 mēnešus.
Svaigs tas
ledusskapī uzglabāsies vairākas dienas līdz pat nedēļai. Liec sakņu
daļu glāzē ar ūdeni un maini ūdeni katru dienu. Tādējādi oregano
uzglabāsies labi veselu nedēļu.
Ēdiens un oregano
Svaigs oregano ir lielisks mērcēs un salātos, smalki
sakapāts, tas piešķirs interesantas garšas. Ja domā to izmantot siltajos
ēdienos, tad vai nu pievieno svaigas lapas ne ātrāk kā 10 minūtes pirms
ēdiens gatavošanas beigām vai ilgākā sautēšanā izmanto tieši kaltētu,
kurš tādējādi no sevis, sastopoties ar karstumu atdos vislabākās garšas.
Sader ar tādiem produktiem kā:
Gaļa – liellops, teļš, putnu gaļa, cūkgaļa, malta gaļa, truša gaļa. Dārzeņi – tomāti, baklažāni, cukīni, paprika, pupas, artišoki, kartupeļi. Zivis un jūras produkti – dažādi. Olas. Svaigie sieri – feta, mocarella, aitas sieri.
Oregano pievieno klasiskajai tomātu mērcei, kuru izmanto par pamatu picām.
Interesanti zināt
- Oregano ir populārāks nekā majorāns un vieglāk pieejams.
- Vācu, dāņu, poļu, čehu, īslandiešu, itāļu, katalāniešu, portugāļu valodā lieto starptautisko apzīmējumu oregano. Citās valodās – kā grieķu, maltiešu, bulgāru un albāņu – tam ir citi nosaukumi: riegnu (maltiešu), rigani (grieķu),rigon (albāņu) un rigan (bulgāru).
- Zviedru, franču, ungāru un arī jau pieminētajās poļu un vācu valodā to apzīmē ar citiem nosaukumiem – kā Wilder Majoran, vild mejram, vadmajoránna, dziki majeranek, majurano feromarjolaine bâtarde.
Sader kopā ar tādiem garšaugiem kā:
- timiāns
- kārvele
- rozmarīns
- melnajie pipari
- ķiploki
- lauru lapas
- čili
- baziliks
- paprika
- salvija
- majorāns
Ieteicamie daudzumi uz 500 g produkta:
Sarkanā gaļa – 2 tējk kaltēta vai 5 tējk. svaiga oregano Baltā gaļa – 1 tējk. kaltēta vai 2,5 tējk. svaiga Dārzeņi – 1 tējk. kaltēta vai 3 tējk. svaiga
Laba recepte
Sajauc ar kaltētu timiānu, lauru lapām, smaržīgajiem pipariem,
melnajiem pipariem, olīveļļu un baltvīna etiķi un tajā iemarinē olīvas.
Pirms cep jēra gaļu, to ierīvē ar kaltētu papriku, oregano, ķiplokiem un
olīveļļu.
|