|
Aktinīdija, Mandžūrijas aktinīdija
Ķīnas aktinīdija - Actinidia deliciosa L. syn. chinensis
Parastā aktinīdija - Actinidia kolomikta
Asā aktinīdija - Actinidia arguta
Auglīgā aktinīdija - Actinidia polygama
Augļi
veidojas uz īsiem un vidēji gariem (5-30 cm) sānzariem, nogatavojas
augustā un septembrī. Sasniedzot pilngatavību, tie nedaudz maina zaļās
krāsas toni, kļūsit mīksti un viegli nobirst, ātri bojājas. Kad apmēram
10% ogu nogatavojušās, pārējās var nolasīt un nogatavināt ēnainā,
vēdināmā telpā.
Aromātiskākas, protams, ir zaros nogatavojušās ogas.
Gatavām ogām miziņa ļoti maiga un, pārberot vai transportējot, viegli
ievainojama. No pieauguša koka var iegūt 3-6 kg ogu.
Ogas var lietot svaigas vai arī gatavot ievārījumu
(vēlams kopā ar skābākiem augļiem), kompotu, vai arī sarīvēt ar cukuru.
Pareizi izkaltētas, vērtīgās vielas tās saglabā. Ir izveidotas arī
kultūrformas - ar lielākām ogām, labāku garšu un citām saimnieciski
vērtīgām īpašībām.
- Aktinīdiju ogu sagatavošana uzglabāšanai
Bez lielā C vitamīna
daudzuma aktinīdiju ogās ir arī karotīns. Ogas satur 1.5 reizes vairāk
karotīna nekā mežrožu paaugļi un 10 reižu vairāk nekā upenes.
1) ogas
noskalo ūdenī un apžāvē, sabērtas vienā kārtā uz lina audekla. Pēc tam
ogas saber burkās, pārkaisot kārtām ar cukuru (1:1). Burkas hermētiski
noslēdz un novieto tumšā, vēsā vietā.
2) ogas katlā pārkaisa kārtām
ar cukuru (1:1) un katlu blīvi noslēdz ar vāku, liek uz lēnas uguns un,
bieži sakratot, karsē, kamēr cukurotā ogu masa uzvārās. Pēc tam liesmu
samazina un 3-7 minūtes vāra. Traukos ievārījumu salej karstu vai arī
aukstu. Karsts ievārījums vispirms jāatdzesē aizvākotā traukā. Uzglabā
tumšā, vēsā vietā.
3) ar ogām piepildītas un aizvākotas burkas
atstāj 15 minūtes ūdens peldē 75°C temperatūrā. Iegūtais produkts
atgādina kompotu ar sevišķu, stipri jūtamu piegaršu.
4)Sasmalcinātas ogas sajauc ar cukuru un glabā aizvākotas burkās.
- Ievārījums
1 kg aktinīdiju, 500 g dzeltenā ķirbja, 300 g citronliānas augļu, 2 lieli Antonovkas āboli, 2 kg cukura, 200 ml ūdens.
Pagatavo
sīrupu no cukura, ūdens, pakāpeniski pievienojot kubiņos sagriezta
ķirbja mīkstumu un sasmalcinātu, nomizotu ābolu. Vāra uz lēnas uguns,
līdz ķirbis un āboli mīksti. Pievieno aktinīdiju un citronliānu ogas.
Vāra 30 minūtes un pilda tīrās, izkarsētās burciņās.
Variants.
Ievārījumu gatavo bez citronliānu ogām, bet gatavošanas beigās, kad
ievārījums jau saliets burciņās, katrā ieliek zariņu citronmelisas vai
piparmētras.
- Dzidrais ievārījums
1l ķiršu sulas, 100 ml ūdens, 1.5 kg cukura, 800 g aktinīdiju ogu.
Aktinīdijām
pārlej sīrupu, kas pagatavots no cukura, sulas un ūdens. Atdzesē.
Šķidrumu nolej, uzkarsē vēlreiz un pārlej ogām. Otrajā dienā 40 minūtes
kopā ar ogām vāra uz lēnas uguns. Gatavu pilda burciņās.
- Garšīgs ievārījums izdodas pat no negatavām ogām. Uz
vienu kilogramu ogu ņem 800 g cukura, pārber ogām. Atdalījušos sulu
nolej, uzkarsē līdz viršanai, pārlej ogām. Kad atdzisis, vēlreiz nolej
sīrupu, uzvāra, karstam pieber ogas. Turpina karsēt līdz viršanai.
Atdzesē. Vēlreiz uzkarsē kopā ar ogām, un turpina vārīt, kamēr gatavs.
Gatavību nosaka, uzlejot sīrupa pilienu uz šķīvja. Ja piliens neizplūst,
ievārījums gatavs. Ievārījumu no gatavām ogām vāra parastā veidā.
- Konfektes
Ļoti gatavas ogas pārlej ar rumu, pārkaisa cukuru un atstāj 24 stundas ievilkties.
Sagatavo
pūdercukuru un katru ogu pārkaisa biezā kārtā. Novieto uz papīra siltā
cepeškrāsnī, durtiņas atstājot atvērtas, un kaltē līdz nākamajai dienai.
Pūdercukuram var pielikt rīvētu citrona miziņu.
Informācijas avots - www.darzsundrava.lv
Autors: Dārzs un Drava, Dainis Grīnbergs, 2008-03-19
Aktinīdijas
Siltzemju augļa kivi tuvās radinieces aktinīdijas
Latvijā kļūst arvien populārākas. Lai gan galvenokārt tās audzē
dekoratīvos nolūkos, ir dārzkopji, kas iemanījušies iegūt arī cienījamu
ogu ražu.
Aktinīdiju dzimtene ir Dienvidaustrumāzija no
Sahalīnas līdz Malaizijai un Himalajiem. Eiropas augu mednieki
aktinīdijas atklāja 19. gadsimtā, un kopš tā laika tās audzē Eiropā,
Ziemeļamerikā un Jaunzēlandē. Sākumā kā dekoratīvi augi aktinīdijas
pamazām izplatījās arī citās zemēs.
No 36 aktinīdiju sugām lielāko
ievērību ieguvusi Ķīnas aktinīdija. Jaunzēlandes dārzkopji no šīs
lielaugļu sugas selekcionējuši vairākas šķirnes, kuras nosauca par
kivi – Jaunzēlandē dzīvojoša putna, kurš ir arī valsts simbols ģerbonī,
vārdā. Tagad kivi (A. deliciosa) plaši kultivē daudzās silta klimata
zemēs.
Latvijā brīvā dabā kivi nevar izaudzēt, toties ar labiem
panākumiem tas izdarāms ar trīs no piecām aktinīdiju sugām, ko audzē kā
kultūraugus. Tā ir parastā aktinīdija (A. kolomikta), asā aktinīdija (A.
arguta) un auglīgā aktinīdija (A. polygama). Tās ir koksnainas liānas,
kas labos augšanas apstākļos sasniedz 5...100 m garumu (asā aktinīdija).
Tā kā aktinīdijas ir divmāju augi, apputeksnēšanai nepieciešami abu
dzimumu īpatņu ziedi. Uz vienu vīrišķo var būt viens līdz astoņi
sievišķie augi. Aktinīdijas apputeksnē kamenes, bites, kukaiņi un vējš.
Visas
trīs aktinīdiju formas ir sala izturīgas, taču tās var apdraudēt
pavasara salnas un kaķi. Aktinīdiju smarža uz kaķiem iedarbojas tāpat kā
baldriāns.
Parastā aktinīdija
Latvijā pazīstamākā, izplatītākā un salcietīgākā aktinīdiju suga, kura iztur līdz mīnus 50 grādu aukstumu, ir parastā aktinīdija.
Ziedēšanas
sākumā vīrišķajiem augiem daļa lapu krāsojas baltas un balti rozā. Pa
gabalu krūms izskatās kā ziedoša kupena. Skaistuma un pieticības dēļ
parastā aktinīdijair ļoti piemērota ēku, sienu, neglītu mūru, žogu,
nevajadzīgu koku apaudzēšanai, lapeņu un pergolu izveidošanai. Turklāt
tai ir garšīgas saldskābas ogas, kuras ienākas jau jūlija beigās.
Parastajai
aktinīdijaisastopamas arī vienmājas formas ar šķirtdzimuma ziediem – uz
viena auga abu dzimumu ziedi, kas, savstarpēji apputeksnējoties, dod
augļus.
Ogas satur daudz C vitamīna. Tā saturs dažādos izdevumos
minēts atšķirīgs – no 700 līdz 1360 mg% (kas ir vairāk nekā upenēs).
Tautas medicīnā ogas lieto gripas un saaukstēšanās slimību profilaksei
un ārstēšanai, kā organisma spēcinošu līdzekli novājinātiem slimniekiem,
sportistiem, grūtniecēm un bērniem.
Parastās aktinīdijasogas pēc
formas līdzīgas ozolzīlēm – zaļas, nedaudz plakanas vai apaļas. Plāna
miziņa sedz maigu mīkstumu un sīkas sēkliņas. Ogu garša salda, atgādina
ērkšķogas vai ananāsus. Aktinīdijas ļoti garšo bērniem. Var ēst svaigas,
gatavot ievārījumos, kompotos, arī saldēt.
Jauno stādu aizsardzība
Lai
gan parastā aktinīdija ir ļoti salcietīga, pirmos divus trīs gadus augs
ziemā jāpiesedz, jo salcietība pieaug ar gadiem. Piesegšanai var
izmantot lapas, kūdru, zāģu skaidas, papildus uzliekot egļu zarus. Tādēļ
pirmos gadus labākais balsts ir neliela maikste, kuru ieziemojot var
noliekt kopā ar augu. Jāpiesedz arī pret pavasara naktssalnām, īpaši, ja
stāds aug klajā un vējainā vietā. Arī pieaugušai liānai salnās apsalst
lapas, bet ogu ražu tas parasti neiespaido, jo ziedi plaukst, kad salnu
laiks pagājis, – maija beigās, jūnijā. Toties jaunam aktinīdiju stādiņam
salna var nodarīt ļaunumu – uzkrāto barības rezervju var būt par maz
lapu normālai atjaunošanai.
Pirmos divus trīs gadus stāds jāsargā
arī no kaķiem, jo aktinīdijas tos vilina tāpat kā baldriāns. Piemērots
ir plastmasas sieta cilindrs (~ 30 cm diametrā) ar mazām acīm, jo
dažreiz kaķis aktinīdijas zaru pievelk ar ķepu un tāpat nograuž. Kaķus
atbaida smirdīgas vielas, piemēram, karbols, lizols, terpentīns,
petroleja un t.ml. Kādā no tām samērcētu lupatiņu ieliek trauciņā un
novieto zem kaķa apdraudētā auga.
Pirmos divus trīs gadus stāds jāsargā no kaķiem, jo aktinīdijas tos vilina tāpat kā baldriāns.
Vietas izvēle un stādīšana
Aktinīdijām
patīk irdena, trūdvielām bagāta, neitrāla vai vāji skāba augsne. Stādot
blīvā māla augsnē, jārok 40...50 cm dziļa un 60...80 cm diametra bedre.
To apmēram 10 cm biezā kārtā izliek ar lapu koku zariem, kauliem,
sasistām ķieģeļu lauskām u.c. tuvu līdz augsnes virskārtai. Tas
nodrošinās gaisa piekļuvi saknēm. Izraktajai augsnei piejauc 15...20 kg
satrūdējušu kūtsmēslu, kūdras vai komposta, 250 g superfosfāta un 50 g
kālija hlorīda. Stādot pavasarī, piejauc 50 g amonija nitrāta. Skābai
augsnei piemaisa 200...300 g maltu dolomītu vai kaļķakmens miltu.
Sagatavoto maisījumu ievieto bedrē. Aktinīdijas stādu liek uz augsnes
uzkalniņa bedrē, izlīdzina saknes un apber ar augsni tā, lai stāds
atrastos apmēram divus centimetrus dziļāk nekā audzis iepriekš.
Ierīkojot
parastās aktinīdijas plantāciju, tās stāda trīs metru attālās rindās.
Rindā starp stādiem ievēro 1,5...2 m attālumu. Izmanto T veida balstus,
kuriem pa virsu 30 cm attālumā viena no otras nostieptas trīs
horizontālas stieples. Balstu augstums: divarpus metri. Augstāki balsti
apgrūtina ražas novākšanu.
Lai aktinīdijas stādi varētu aizsniegt
horizontālās stieples, arī vertikāli katram augam pieliek auklu vai
stiepli. To dara, kad aktinīdijas stāds ir nobriedis un nav vairs jāsedz
– pēc diviem trīs gadiem.
Jaunu stādu audzēšana
Aktinīdijas
pavairo ar spraudeņiem, noliekšņiem un sēklām. Koksnainos spraudeņus
griež rudenī, pēc lapu nobiršanas, 12...18 cm garus. Sprauž slīpi
iepriekš sagatavotā zemē 7...10 cm attālumā citu no cita. Attālumi starp
rindām 15...20 cm. Augsnes virskārta spraudeņiem jāsagatavo īpaši. Tie
labi iesakņojas maisījumā: smiltis, kūdra, sadalījušies kūtsmēsli vai
lapu komposts attiecībā 1:1:1. Lai iegūtu smalkāku un viendabīgāku
substrātu, pēdējie divi jāizsijā. Stādot virs augsnes jāatstāj viens
pumpurs. Spraudeņu dobi nosedz ar lapām un apliek metāla lokus plēves
pārklāšanai agri pavasarī, tad, kad zeme vēl sasalusi, to izdarīt būs
grūti.
Pavasarī norok sniegu un dobi pārklāj ar plēvi. Sākumā blīvi,
vēlāk pa dienu, ja spīd saule, galus atstāj vaļā. Zemei iesilstot, lapu
segumu pamazām samazina. Kad zeme atkususi, lapas noņem pavisam. Karstā
laikā dobe jānoēno. Pa naktīm jāsedz ar segām. Spraudeņu dobi
lietderīgi ierīkot tā, lai dienas karstākajā laikā tā atrastos kāda koka
vai ēkas ēnā. Temperatūru zem plēves jācenšas noturēt 18...28 grādu
robežās pie augsta gaisa mitruma. To regulē ar biežu rasināšanu un
plēves seguma galu atklāšanu un aizklāšanu pēc vajadzības. Ideāli, ja
var nodrošināt mākslīgu miglu. Kad parādās dzinumi, spraudeņu dobi sāk
vēdināt, pamazām pieradinot stādus pie āra apstākļiem. Kad izdīgušas
saknes un stādi pieradināti, vairs nav jākavējas ar pārstādīšanu. Stāda
rindā 18...20 cm attālumā, starp rindām atstājot 40...50 cm platus
celiņus apkopšanai.
Asā aktinīdija
Auga dzimtene ir Ziemeļķīna, Koreja, Japāna un Usūrija.
Asā
aktinīdija ir koksnaina krūmveida liāna ar tumši zaļām, spožām, ādainām
lapām. Tās ir stingras, līdzīgas lielām ceriņu lapām, rudenī krāsojas
citrondzeltenas.
Divmāju augs – vīrišķie ziedi un sievišķie ziedi,
līdzīgi smiltsērkšķiem, attīstās atsevišķi katrs uz sava auga, ap divu
centimetru diametrā. Tie ir skaisti – balti ar melnu vidu, taču maz
redzami, jo paslēpti zem lapām. Ziedus apputeksnē kamenes, bites, citi
kukaiņi un vējš.
Asā aktinīdija labi pacieš daļēju noēnojumu, tomēr
neatlaidīgi stiepj pretī gaismai dažus dzinumus, kuri gadā sasniedz
piecu līdz septiņu metru garumu. Ja tas neizdodas, samierinās arī ar
ēnaino ziemeļpusi. Ļoti piemērota lapeņu, pergolu un norobežojošu sienu
veidošanai. Tai ir kokžņaudzēja daba. Manā dārzā 30 gadu laikā tā ir
«nomocījusi» trīs tuvumā augošas plūmes un vienu ābeli. Šajā laikā
aktinīdija sasniegusi arī cienījamu resnumu – vairāk nekā 20 cm
diametru. No visām aktinīdiju sugām asā aktinīdija ir visgarākā, labos
augšanas apstākļos tā var sasniegt pat 100 m garumu!
Kaut gan augam
dots nosaukums asā (arī smailā un aslapainā) aktinīdija, tam nav nekādu
dzeloņu vai citu asumu. Garos zaru dzinumus viegli apgriezt – koksne ir
mīksta. Regulāri apgriežot, iegūst lielāku ogu ražu.
Vietas izvēle un stādīšana
Asajai
aktinīdijai piemērota viegla, trūdvielām bagāta, irdena augsne. Lai
nebojātu seklās saknes, augsne jāirdina ar dārza dakšām, bet labāk to
uzturēt mitru un irdenu, mulčējot ar lapām, kūdru, satrūdējušām koka
skaidām vai kūtsmēsliem. Ja augsne laba un dziļi sastrādāta, var stādīt
bez īpašas sagatavošanas, bet, ja nabadzīga un blīva, jārok ap 50 cm
dziļa un 70...100 cm plata bedre. Tajā liek aptuveni 10 cm biezu kārtu
no lapu koka pagalēm, zaļiem vai satrūdējušiem zariem tā, lai bedres
malās zaru kārta atrastos tuvu augsnes virskārtai. Izraktajai augsnei
piejauc 20...30 kg satrūdējušu kūtsmēslu vai komposta, 250 g
superfosfāta un 50 g kālija sulfāta. Skābai augsnei piemaisa 200...300 g
maltu dolomītu vai kaļķakmens miltu. Sagatavoto augsni liek atpakaļ
bedrē, veidojot nelielu uzkalniņu. Uz tā liek aktinīdijas stādu ar
saknēm. Uzber augsni, piemin un aplaista. Iestādītajam augam jāatrodas
divus centimetrus dziļāk, nekā tas audzis. Kamēr ieaugas, sausā laikā
jālaista. Lai saglabātos mitrums, augsni mulčē ar kūdru. Pavasarī laista
ar vircu 1: 10 atšķaidījumā vai pilnmēslojumu – divas ēdamkarotes uz
lejkannu.
Latvijas klimatā asā aktinīdija ir sala izturīga, tomēr
pirmajos gados augu drošāk piesegt. Salnās zem mīnus diviem grādiem
apsalst lapas. Ziedi parasti netiek skarti, jo augs zied vēlu – jūnija
sākumā. Salnu bojātās lapas ātri ataug.
Pēc pieciem sešiem gadiem
var gaidīt pirmo ražu. Sākumā tā ir dažas saujas, bet ar katru gadu raža
kļūst lielāka. No viena koka var novākt 10...50 kilogramu un vairāk
augļu. Ienākas septembrī.
Augļi – palielas, no sāniem nedaudz
saspiestas, 5...10 g smagas ogas ar sīkām sēkliņām. Saldskābas, garšo
pēc ananāsa ar muskata piegaršu. Izmanto svaigas, ievārījumos, kompotos
vai sulai. Svaigas ogas nav ilgi uzglabājamas, bet tās var sasaldēt, arī
žāvēt. Gatavas ogas ir mīkstas, zaļas, grūti pamanāmas putniem. Viegli
nobirst.
Jaunu stādu audzēšana
Pavairo ar
sēklām, spraudeņiem un noliekšņiem. Pavairojot ar noliekšņiem, katram
noliekšņa pumpuram pretējā pusē mizas virskārtiņu viegli ieskrambā vai
iegriež. Tad nolieksni ieliek seklā (divi trīs centimetri) grāvītī,
nostiprina ar koka kāsīšiem, apber ar augsni, galotni atstājot neapsegtu
uz augšu. To dara agri pavasarī vai maijā, jūnijā, kad lapas
izplaukušas. Rīkojas tāpat, tikai katru lapu atstāj virspusē, protams,
arī zara galotni. Bieži laistot ar siltu (līdz 45 grādiem) ūdeni, jau
pēc divām trim nedēļām nolieksnis būs apsakņojies. Līdz rudenim zem
katra pumpura būs izaugušas saknītes – jauns stādiņš, ko var atstāt līdz
pavasarim vai atdalīt tūlīt. Ja nolieksnis tomēr nav apsakņojies,
nekas – apsakņosies nākošā gadā.
Aso aktinīdiju, tāpat kā parasto
aktinīdiju var pavairot ar zāļainiem vai koksnainiem spraudeņiem. Visos
gadījumos labāk apsakņojas ar augšanas stimulatoru apstrādāti spraudeņi.
Labus panākumus var gūt, izmantojot heteroauksīnu. Ņem 100 ml spirtā
izšķīdinātu heteroauksīnu uz vienu litru ūdens. Šajā šķīdumā uz
20 stundām iemērc 1/3 vai ¼ no spraudeņa garuma. Zāļainajiem spraudeņiem
ņem uz pusi vājāku šķīdumu vai saīsina uz pusi ekspozīcijas laiku. Labs
augšanas stimulators ir Ventspilī ražotais «Kūdras eliksīrs».
Audzēšana
Aso
aktinīdiju var audzēt uz T veida balstiem līdzīgi kā parasto
aktinīdiju. Attālumam starp balstu rindām jābūt lielākam – četri metri.
Starp horizontālajām stieplēm 40 centimetri. Balstu rindas savstarpēji
sastiprina, katras rindas malējo balstu nostiprina pie slīpi zemē
iedzīta mieta. Varianti balstiem var būt dažādi, bet vienmēr jāņem vērā
vēja spēks, kurš vājas konstrukcijas būvi var sagāzt. Jārēķinās arī, ka
ziemā konstrukcijai vajadzēs izturēt smagu sniega kravu. Tādēļ var
iztikt arī ar balstiem bez pārliktņa. Šajā gadījumā liek trīs stieples
vienu virs otras ~ 80 cm attālumā. Virsējai stieplei jāiztur vislielākā
slodze, tāpēc tai jābūt krietni izturīgākai – vismaz sešu milimetru
diametrā. Drošāk stiprības nolūkā balsta augšā stieples vietā likt
metāla cauruli.
Lieko dzinumu un veco zaru izgriešana veicama, kad
beigusies sulu intensīvā cirkulācija – maija beigās vai jūnijā un līdz
pat nākošā gada martam. Jaunu kociņu veido pirmajā gadā, atstājot divus
spēcīgākos dzinumus, ko piesien horizontāli katru uz savu pusi un
saīsina, kad tas sasniedzis blakus esošā kociņa dzīves telpu. No
horizontāli piesietajiem dzinumiem nākošajā gadā ļauj izplesties uz
augšu katrā pusē pa diviem dzinumiem. Trešā gadā ļauj sešiem līdz
astoņiem dzinumiem nostiprināties uz virsējās caurules (stieples).
Liekos dzinumus izgriež. Turpmākajos gados seko, lai zari neveidotu
pārāk biezu klājienu, liekos zarus izgriež.
Asā aktinīdija arī pati
spēj tikt galā ar dzīves telpas problēmām – liekie un noēnotie zari
nokalst un nokrīt. Atliek tikai izgriezt pārāk izpletušos dzinumus un ik
pa diviem trim gadiem – kādu vecāku zaru. Tas palielina ražu. Bez
īpašas kopšanas asā aktinīdija katru gadu saražo četrus līdz sešus
spaiņus ogu.
Auglīgā aktinīdija
No Latvijas klimatam piemērotajām sugām auglīgā
aktinīdija ir vismazāk pazīstama. Tā ir četrus piecus metrus augsta,
koksnaina liāna vai lēzens krūms. Sastopama gaišos mežos
Ziemeļaustrumķīnā, Usūrijā un Japānā. Lapas gaiši zaļas, otrādi
pilienveida, ar sīki robainām malām, 7...15 cm garas. Rudenī krāsojas
citrondzeltenas.
Divmāju augs. Audzējot no sēklām, jāgaida līdz
uzziedēšanai, tikai tad var noteikt dzimumu. Parastajai aktinīdijai
raksturīgā raiblapainība auglīgajai aktinīdijai maz izteikta. Tikai
dažas vīrišķo augu lapas krāsojas baltas. Uzzied jūnijā. Ziedi līdz
2,5 cm diametrā. Tie ir balti, skaisti, smaržo līdzīgi jasmīna ziediem.
Izvietoti zem lapām iepriekšējā gada dzinuma sākumā, vīrišķie ķekariņos
pa divi un vairāk, sievišķie – pa vienam. Apputeksnē kamenes, to salido
ļoti daudz. Mazāk bites un citi kukaiņi.
Augļi ienākas oktobrī, ne
gluži vienlaicīgi, tāpēc negatavie jāliek uz gaišas palodzes gatavoties.
Ja laiks nekļūst lietains un vēss, visi augļi nogatavojas pie auga.
Negatavi augļi ir sīvi kā pipari, nogatavojušies – saldi un garšīgi, kā
vārīti burkāni. Tiem ir arī burkānu oranžā krāsa un augsts karotīna
saturs – līdz 9 mg%. Japāņi tos izmanto kā karotīna avotu. Japānā
pārtikā izmanto arī vārītas auglīgās aktinīdijas lapas. C vitamīna
saturs ogās – 100 mg%. Tās var ēst svaigas vai gatavot saldu ievārījumu.
Skābumam var pielikt dzērvenes, henomeļu u.c. sulu vai citronskābi.
Mūsu
grūti prognozējamos rudeņos asās aktinīdijas augļi dažreiz var arī
neienākties. Tāpēc, ja nav iespējams nodrošināt dienvidu sienu, drošāk
to stādīt neapkurināmā siltumnīcā, kaut ziemeļu galā. Tas pagarinās
silto veģetācijas periodu, ļaujot ogām nogatavoties pilnīgi, un augs būs
arī drošībā no kaķiem. Sevišķi apdraudēti ir jauni stādi līdz trīs gadu
vecumam. Jaunie augi pa ziemu jāpiesedz, sevišķi neapkurinātā
siltumnīcā, jo tiem nebūs siltās sniega segas, kas ārā augošajiem.
Pieauguši augi ir salcietīgi.
Augsnes prasības nav sarežģītas – labi
augs sīpoliem, kartupeļiem un kāpostiem piemērotā zemē, arī barības
vielām trūcīgā augsnē. Mālainā augsnē stādīšanas bedri rok ~50 cm dziļu
un ~60 cm platu. Bedri un tās malas izklāj ar lapu koku zariem,
pagalītēm, oļiem ~10 cm biezā slānī tuvu līdz virsai. Izraktajai
blīvajai augsnei piejauc 15...20 g satrūdējušu kūtsmēslu, kūdru vai
lapu kompostu, 150 g superfosfāta, 40 g kālija sāls. Stādot pavasarī,
papildus piejauc slāpekli saturošus minerālmēslus. Stāda līdz divus
centimetrus dziļāk nekā audzis. Laista. Mulčē ar kūdru, koku lapām.
Brīvā dabā augošas auglīgās aktinīdijas jāsargā no bargām pavasara
salnām.
|
