Sākums » Materiāli » Ārstniecības augi » A

Aktinīdija
02.07.2011, 21:00
Aktinīdija

Aktinīdija, Mandžūrijas aktinīdija
Ķīnas aktinīdija  - Actinidia deliciosa L. syn. chinensis
Parastā aktinīdija - Actinidia kolomikta
Asā aktinīdija - Actinidia arguta
Auglīgā aktinīdija - Actinidia polygama

 Augļi veidojas uz īsiem un vidēji gariem (5-30 cm) sānzariem, nogatavojas augustā un septembrī. Sasniedzot pilngatavību, tie nedaudz maina zaļās krāsas toni, kļūsit mīksti un viegli nobirst, ātri bojājas. Kad apmēram 10% ogu nogatavojušās, pārējās var nolasīt un nogatavināt ēnainā, vēdināmā telpā.

Aromātiskākas, protams, ir zaros nogatavojušās ogas. Gatavām ogām miziņa ļoti maiga un, pārberot vai transportējot, viegli ievainojama. No pieauguša koka var iegūt 3-6 kg ogu.

Ogas var lietot svaigas vai arī gatavot ievārījumu (vēlams kopā ar skābākiem augļiem), kompotu, vai arī sarīvēt ar cukuru. Pareizi izkaltētas, vērtīgās vielas tās saglabā. Ir izveidotas arī kultūrformas - ar lielākām ogām, labāku garšu un citām saimnieciski vērtīgām īpašībām.

  • Aktinīdiju ogu sagatavošana uzglabāšanai
    Bez lielā C vitamīna daudzuma aktinīdiju ogās ir arī karotīns. Ogas satur 1.5 reizes vairāk karotīna nekā mežrožu paaugļi un 10 reižu vairāk nekā upenes.
    1) ogas noskalo ūdenī un apžāvē, sabērtas vienā kārtā uz lina audekla. Pēc tam ogas saber burkās, pārkaisot kārtām ar cukuru (1:1). Burkas hermētiski noslēdz un novieto tumšā, vēsā vietā. 
    2) ogas katlā pārkaisa kārtām ar cukuru (1:1) un katlu blīvi noslēdz ar vāku, liek uz lēnas uguns un, bieži sakratot, karsē, kamēr cukurotā ogu masa uzvārās. Pēc tam liesmu samazina un 3-7 minūtes vāra. Traukos ievārījumu salej karstu vai arī aukstu. Karsts ievārījums vispirms jāatdzesē aizvākotā traukā. Uzglabā tumšā, vēsā vietā. 
    3) ar ogām piepildītas un aizvākotas burkas atstāj 15 minūtes ūdens peldē 75°C temperatūrā. Iegūtais produkts atgādina kompotu ar sevišķu, stipri jūtamu piegaršu. 
    4)Sasmalcinātas ogas sajauc ar cukuru un glabā aizvākotas burkās.
  • Ievārījums
    1 kg aktinīdiju, 500 g dzeltenā ķirbja, 300 g citronliānas augļu, 2 lieli Antonovkas āboli, 2 kg cukura, 200 ml ūdens.
    Pagatavo sīrupu no cukura, ūdens, pakāpeniski pievienojot kubiņos sagriezta ķirbja mīkstumu un sasmalcinātu, nomizotu ābolu. Vāra uz lēnas uguns, līdz ķirbis un āboli mīksti. Pievieno aktinīdiju un citronliānu ogas. Vāra 30 minūtes un pilda tīrās, izkarsētās burciņās.
    Variants. Ievārījumu gatavo bez citronliānu ogām, bet gatavošanas beigās, kad ievārījums jau saliets burciņās, katrā ieliek zariņu citronmelisas vai piparmētras.
  • Dzidrais ievārījums
    1l ķiršu sulas, 100 ml ūdens, 1.5 kg cukura, 800 g aktinīdiju ogu.
    Aktinīdijām pārlej sīrupu, kas pagatavots no cukura, sulas un ūdens. Atdzesē. Šķidrumu nolej, uzkarsē vēlreiz un pārlej ogām. Otrajā dienā 40 minūtes kopā ar ogām vāra uz lēnas uguns. Gatavu pilda burciņās.
  • Garšīgs ievārījums izdodas pat no negatavām ogām. Uz vienu kilogramu ogu ņem 800 g cukura, pārber ogām. Atdalījušos sulu nolej, uzkarsē līdz viršanai, pārlej ogām. Kad atdzisis, vēlreiz nolej sīrupu, uzvāra, karstam pieber ogas. Turpina karsēt līdz viršanai. Atdzesē. Vēlreiz uzkarsē kopā ar ogām, un turpina vārīt, kamēr gatavs. Gatavību nosaka, uzlejot sīrupa pilienu uz šķīvja. Ja piliens neizplūst, ievārījums gatavs. Ievārījumu no gatavām ogām vāra parastā veidā.
  • Konfektes
    Ļoti gatavas ogas pārlej ar rumu, pārkaisa cukuru un atstāj 24 stundas ievilkties.
    Sagatavo pūdercukuru un katru ogu pārkaisa biezā kārtā. Novieto uz papīra siltā cepeškrāsnī, durtiņas atstājot atvērtas, un kaltē līdz nākamajai dienai. Pūdercukuram var pielikt rīvētu citrona miziņu.

 Informācijas avots - www.darzsundrava.lv
Autors: Dārzs un Drava, Dainis Grīnbergs, 2008-03-19

Aktinīdijas

 Siltzemju augļa kivi tuvās radinieces aktinīdijas Latvijā kļūst arvien populārākas. Lai gan galvenokārt tās audzē dekoratīvos nolūkos, ir dārzkopji, kas iemanījušies iegūt arī cienījamu ogu ražu.

 Aktinīdiju dzimtene ir Dienvidaustrumāzija no Sahalīnas līdz Malaizijai un Himalajiem. Eiropas augu mednieki aktinīdijas atklāja 19. gadsimtā, un kopš tā laika tās audzē Eiropā, Ziemeļamerikā un Jaunzēlandē. Sākumā kā dekoratīvi augi aktinīdijas pamazām izplatījās arī citās zemēs. 
 No 36 aktinīdiju sugām lielāko ievērību ieguvusi Ķīnas aktinīdija.  Jaunzēlandes dārzkopji no šīs lielaugļu sugas selekcionējuši vairākas šķirnes, kuras nosauca par kivi – Jaunzēlandē dzīvojoša putna, kurš ir arī valsts simbols ģerbonī, vārdā. Tagad kivi (A. deliciosa) plaši kultivē daudzās silta klimata zemēs.
 Latvijā brīvā dabā kivi nevar izaudzēt, toties ar labiem panākumiem tas izdarāms ar trīs no piecām aktinīdiju sugām, ko audzē kā kultūraugus. Tā ir parastā aktinīdija (A. kolomikta), asā aktinīdija (A. arguta) un auglīgā aktinīdija (A. polygama). Tās ir koksnainas liānas, kas labos augšanas apstākļos sasniedz 5...100 m garumu (asā aktinīdija). Tā kā aktinīdijas ir divmāju augi, apputeksnēšanai nepieciešami abu dzimumu īpatņu ziedi. Uz vienu vīrišķo var būt viens līdz astoņi sievišķie augi. Aktinīdijas apputeksnē kamenes, bites, kukaiņi un vējš. 
 Visas trīs aktinīdiju formas ir sala izturīgas, taču tās var apdraudēt pavasara salnas un kaķi. Aktinīdiju smarža uz kaķiem iedarbojas tāpat kā baldriāns.

Parastā aktinīdija 

 Latvijā pazīstamākā, izplatītākā un salcietīgākā aktinīdiju suga, kura iztur līdz mīnus 50 grādu aukstumu, ir parastā aktinīdija
 
Ziedēšanas sākumā vīrišķajiem augiem daļa lapu krāsojas baltas un balti rozā. Pa gabalu krūms izskatās kā ziedoša kupena. Skaistuma un pieticības dēļ parastā aktinīdijair ļoti piemērota ēku, sienu, neglītu mūru, žogu, nevajadzīgu koku apaudzēšanai, lapeņu un pergolu izveidošanai. Turklāt tai ir garšīgas saldskābas ogas, kuras ienākas jau jūlija beigās.
 Parastajai aktinīdijaisastopamas arī vienmājas formas ar šķirtdzimuma ziediem – uz viena auga abu dzimumu ziedi, kas, savstarpēji apputeksnējoties, dod augļus.
 Ogas satur daudz C vitamīna. Tā saturs dažādos izdevumos minēts atšķirīgs – no 700 līdz 1360 mg% (kas ir vairāk nekā upenēs). Tautas medicīnā ogas lieto gripas un saaukstēšanās slimību profilaksei un ārstēšanai, kā organisma spēcinošu līdzekli novājinātiem slimniekiem, sportistiem, grūtniecēm un bērniem. 
 Parastās aktinīdijasogas pēc formas līdzīgas ozolzīlēm – zaļas, nedaudz plakanas vai apaļas. Plāna miziņa sedz maigu mīkstumu un sīkas sēkliņas. Ogu garša salda, atgādina ērkšķogas vai ananāsus. Aktinīdijas ļoti garšo bērniem. Var ēst svaigas, gatavot ievārījumos, kompotos, arī saldēt.
 Jauno stādu aizsardzība 
 
Lai gan parastā aktinīdija ir ļoti salcietīga, pirmos divus trīs gadus augs ziemā jāpiesedz, jo salcietība pieaug ar gadiem. Piesegšanai var izmantot lapas, kūdru, zāģu skaidas, papildus uzliekot egļu zarus. Tādēļ pirmos gadus labākais balsts ir neliela maikste, kuru ieziemojot var noliekt kopā ar augu. Jāpiesedz arī pret pavasara naktssalnām, īpaši, ja stāds aug klajā un vējainā vietā. Arī pieaugušai liānai salnās apsalst lapas, bet ogu ražu tas parasti neiespaido, jo ziedi plaukst, kad salnu laiks pagājis, – maija beigās, jūnijā. Toties jaunam aktinīdiju stādiņam salna var nodarīt ļaunumu – uzkrāto barības rezervju var būt par maz lapu normālai atjaunošanai. 
 Pirmos divus trīs gadus stāds jāsargā arī no kaķiem, jo aktinīdijas tos vilina tāpat kā baldriāns. Piemērots ir plastmasas sieta cilindrs (~ 30 cm diametrā) ar mazām acīm, jo dažreiz kaķis aktinīdijas zaru pievelk ar ķepu un tāpat nograuž. Kaķus atbaida smirdīgas vielas, piemēram, karbols, lizols, terpentīns, petroleja un t.ml. Kādā no tām samērcētu lupatiņu ieliek trauciņā un novieto zem kaķa apdraudētā auga. 
 Pirmos divus trīs gadus stāds jāsargā no kaķiem, jo aktinīdijas tos vilina tāpat kā baldriāns. 
 
Vietas izvēle un stādīšana 
 
Aktinīdijām patīk irdena, trūdvielām bagāta, neitrāla vai vāji skāba augsne. Stādot blīvā māla augsnē, jārok 40...50 cm dziļa un 60...80 cm diametra bedre. To apmēram 10 cm biezā kārtā izliek ar lapu koku zariem, kauliem, sasistām ķieģeļu lauskām u.c. tuvu līdz augsnes virskārtai. Tas nodrošinās gaisa piekļuvi saknēm. Izraktajai augsnei piejauc 15...20 kg satrūdējušu kūtsmēslu, kūdras vai komposta, 250 g superfosfāta un 50 g kālija hlorīda. Stādot pavasarī, piejauc 50 g amonija nitrāta. Skābai augsnei piemaisa 200...300 g maltu dolomītu vai kaļķakmens miltu. Sagatavoto maisījumu ievieto bedrē. Aktinīdijas stādu liek uz augsnes uzkalniņa bedrē, izlīdzina saknes un apber ar augsni tā, lai stāds atrastos apmēram divus centimetrus dziļāk nekā audzis iepriekš.
 Ierīkojot parastās aktinīdijas plantāciju, tās stāda trīs metru attālās rindās. Rindā starp stādiem ievēro 1,5...2 m attālumu. Izmanto T veida balstus, kuriem pa virsu 30 cm attālumā viena no otras nostieptas trīs horizontālas stieples. Balstu augstums: divarpus metri. Augstāki balsti apgrūtina ražas novākšanu. 
 Lai aktinīdijas stādi varētu aizsniegt horizontālās stieples, arī vertikāli katram augam pieliek auklu vai stiepli. To dara, kad aktinīdijas stāds ir nobriedis un nav vairs jāsedz – pēc diviem trīs gadiem.
 Jaunu stādu audzēšana 
 
Aktinīdijas pavairo ar spraudeņiem, noliekšņiem un sēklām. Koksnainos spraudeņus griež rudenī, pēc lapu nobiršanas, 12...18 cm garus. Sprauž slīpi iepriekš sagatavotā zemē 7...10 cm attālumā citu no cita. Attālumi starp rindām 15...20 cm. Augsnes virskārta spraudeņiem jāsagatavo īpaši. Tie labi iesakņojas maisījumā: smiltis, kūdra, sadalījušies kūtsmēsli vai lapu komposts attiecībā 1:1:1. Lai iegūtu smalkāku un viendabīgāku substrātu, pēdējie divi jāizsijā. Stādot virs augsnes jāatstāj viens pumpurs. Spraudeņu dobi nosedz ar lapām un apliek metāla lokus plēves pārklāšanai agri pavasarī, tad, kad zeme vēl sasalusi, to izdarīt būs grūti.
 Pavasarī norok sniegu un dobi pārklāj ar plēvi. Sākumā blīvi, vēlāk pa dienu, ja spīd saule, galus atstāj vaļā. Zemei iesilstot, lapu segumu pamazām samazina. Kad zeme atkususi, lapas noņem pavisam. Karstā laikā dobe jānoēno. Pa naktīm jāsedz ar segām. Spraudeņu dobi lietderīgi ierīkot tā, lai dienas karstākajā laikā tā atrastos kāda koka vai ēkas ēnā. Temperatūru zem plēves jācenšas noturēt 18...28 grādu robežās pie augsta gaisa mitruma. To regulē ar biežu rasināšanu un plēves seguma galu atklāšanu un aizklāšanu pēc vajadzības. Ideāli, ja var nodrošināt mākslīgu miglu. Kad parādās dzinumi, spraudeņu dobi sāk vēdināt, pamazām pieradinot stādus pie āra apstākļiem. Kad izdīgušas saknes un stādi pieradināti, vairs nav jākavējas ar pārstādīšanu. Stāda rindā 18...20 cm attālumā, starp rindām atstājot 40...50 cm platus celiņus apkopšanai.

Asā aktinīdija

 Auga dzimtene ir Ziemeļķīna, Koreja, Japāna un Usūrija. 
 Asā aktinīdija ir koksnaina krūmveida liāna ar tumši zaļām, spožām, ādainām lapām. Tās ir stingras, līdzīgas lielām ceriņu lapām, rudenī krāsojas citrondzeltenas. 
 Divmāju augs – vīrišķie ziedi un sievišķie ziedi, līdzīgi smiltsērkšķiem, attīstās atsevišķi katrs uz sava auga, ap divu centimetru diametrā. Tie ir skaisti – balti ar melnu vidu, taču maz redzami, jo paslēpti zem lapām. Ziedus apputeksnē kamenes, bites, citi kukaiņi un vējš.
 Asā aktinīdija labi pacieš daļēju noēnojumu, tomēr neatlaidīgi stiepj pretī gaismai dažus dzinumus, kuri gadā sasniedz piecu līdz septiņu metru garumu. Ja tas neizdodas, samierinās arī ar ēnaino ziemeļpusi. Ļoti piemērota lapeņu, pergolu un norobežojošu sienu veidošanai. Tai ir kokžņaudzēja daba. Manā dārzā 30 gadu laikā tā ir «nomocījusi» trīs tuvumā augošas plūmes un vienu ābeli. Šajā laikā aktinīdija sasniegusi arī cienījamu resnumu – vairāk nekā 20 cm diametru. No visām aktinīdiju sugām asā aktinīdija ir visgarākā, labos augšanas apstākļos tā var sasniegt pat 100 m garumu!
 Kaut gan augam dots nosaukums asā (arī smailā un aslapainā) aktinīdija, tam nav nekādu dzeloņu vai citu asumu. Garos zaru dzinumus viegli apgriezt – koksne ir mīksta. Regulāri apgriežot, iegūst lielāku ogu ražu.
 Vietas izvēle un stādīšana 
 
Asajai aktinīdijai piemērota viegla, trūdvielām bagāta, irdena augsne. Lai nebojātu seklās saknes, augsne jāirdina ar dārza dakšām, bet labāk to uzturēt mitru un irdenu, mulčējot ar lapām, kūdru, satrūdējušām koka skaidām vai kūtsmēsliem. Ja augsne laba un dziļi sastrādāta, var stādīt bez īpašas sagatavošanas, bet, ja nabadzīga un blīva, jārok ap 50 cm dziļa un 70...100 cm plata bedre. Tajā liek aptuveni 10 cm biezu kārtu no lapu koka pagalēm, zaļiem vai satrūdējušiem zariem tā, lai bedres malās zaru kārta atrastos tuvu augsnes virskārtai. Izraktajai augsnei piejauc 20...30 kg satrūdējušu kūtsmēslu vai komposta, 250 g superfosfāta un 50 g kālija sulfāta. Skābai augsnei piemaisa 200...300 g maltu dolomītu vai kaļķakmens miltu. Sagatavoto augsni liek atpakaļ bedrē, veidojot nelielu uzkalniņu. Uz tā liek aktinīdijas stādu ar saknēm. Uzber augsni, piemin un aplaista. Iestādītajam augam jāatrodas divus centimetrus dziļāk, nekā tas audzis. Kamēr ieaugas, sausā laikā jālaista. Lai saglabātos mitrums, augsni mulčē ar kūdru. Pavasarī laista ar vircu 1: 10 atšķaidījumā vai pilnmēslojumu – divas ēdamkarotes uz lejkannu.
 Latvijas klimatā asā aktinīdija ir sala izturīga, tomēr pirmajos gados augu drošāk piesegt. Salnās zem mīnus diviem grādiem apsalst lapas. Ziedi parasti netiek skarti, jo augs zied vēlu – jūnija sākumā. Salnu bojātās lapas ātri ataug.
 Pēc pieciem sešiem gadiem var gaidīt pirmo ražu. Sākumā tā ir dažas saujas, bet ar katru gadu raža kļūst lielāka. No viena koka var novākt 10...50 kilogramu un vairāk augļu. Ienākas septembrī.
 Augļi – palielas, no sāniem nedaudz saspiestas, 5...10 g smagas ogas ar sīkām sēkliņām. Saldskābas, garšo pēc ananāsa ar muskata piegaršu. Izmanto svaigas, ievārījumos, kompotos vai sulai. Svaigas ogas nav ilgi uzglabājamas, bet tās var sasaldēt, arī žāvēt. Gatavas ogas ir mīkstas, zaļas, grūti pamanāmas putniem. Viegli nobirst. 
 Jaunu stādu audzēšana 
 
Pavairo ar sēklām, spraudeņiem un noliekšņiem. Pavairojot ar noliekšņiem, katram noliekšņa pumpuram pretējā pusē mizas virskārtiņu viegli ieskrambā vai iegriež. Tad nolieksni ieliek seklā (divi trīs centimetri) grāvītī, nostiprina ar koka kāsīšiem, apber ar augsni, galotni atstājot neapsegtu uz augšu. To dara agri pavasarī vai maijā, jūnijā, kad lapas izplaukušas. Rīkojas tāpat, tikai katru lapu atstāj virspusē, protams, arī zara galotni. Bieži laistot ar siltu (līdz 45 grādiem) ūdeni, jau pēc divām trim nedēļām nolieksnis būs apsakņojies. Līdz rudenim zem katra pumpura būs izaugušas saknītes – jauns stādiņš, ko var atstāt līdz pavasarim vai atdalīt tūlīt. Ja nolieksnis tomēr nav apsakņojies, nekas – apsakņosies nākošā gadā.
 Aso aktinīdiju, tāpat kā parasto aktinīdiju var pavairot ar zāļainiem vai koksnainiem spraudeņiem. Visos gadījumos labāk apsakņojas ar augšanas stimulatoru apstrādāti spraudeņi. Labus panākumus var gūt, izmantojot heteroauksīnu. Ņem 100 ml spirtā izšķīdinātu heteroauksīnu uz vienu litru ūdens. Šajā šķīdumā uz 20 stundām iemērc 1/3 vai ¼ no spraudeņa garuma. Zāļainajiem spraudeņiem ņem uz pusi vājāku šķīdumu vai saīsina uz pusi ekspozīcijas laiku. Labs augšanas stimulators ir Ventspilī ražotais «Kūdras eliksīrs».
 Audzēšana 
 
Aso aktinīdiju var audzēt uz T veida balstiem līdzīgi kā parasto aktinīdiju. Attālumam starp balstu rindām jābūt lielākam – četri metri. Starp horizontālajām stieplēm 40 centimetri. Balstu rindas savstarpēji sastiprina, katras rindas malējo balstu nostiprina pie slīpi zemē iedzīta mieta. Varianti balstiem var būt dažādi, bet vienmēr jāņem vērā vēja spēks, kurš vājas konstrukcijas būvi var sagāzt. Jārēķinās arī, ka ziemā konstrukcijai vajadzēs izturēt smagu sniega kravu. Tādēļ var iztikt arī ar balstiem bez pārliktņa. Šajā gadījumā liek trīs stieples vienu virs otras ~ 80 cm attālumā. Virsējai stieplei jāiztur vislielākā slodze, tāpēc tai jābūt krietni izturīgākai – vismaz sešu milimetru diametrā. Drošāk stiprības nolūkā balsta augšā stieples vietā likt metāla cauruli.
 Lieko dzinumu un veco zaru izgriešana veicama, kad beigusies sulu intensīvā cirkulācija – maija beigās vai jūnijā un līdz pat nākošā gada martam. Jaunu kociņu veido pirmajā gadā, atstājot divus spēcīgākos dzinumus, ko piesien horizontāli katru uz savu pusi un saīsina, kad tas sasniedzis blakus esošā kociņa dzīves telpu. No horizontāli piesietajiem dzinumiem nākošajā gadā ļauj izplesties uz augšu katrā pusē pa diviem dzinumiem. Trešā gadā ļauj sešiem līdz astoņiem dzinumiem nostiprināties uz virsējās caurules (stieples). Liekos dzinumus izgriež. Turpmākajos gados seko, lai zari neveidotu pārāk biezu klājienu, liekos zarus izgriež. 
 Asā aktinīdija arī pati spēj tikt galā ar dzīves telpas problēmām – liekie un noēnotie zari nokalst un nokrīt. Atliek tikai izgriezt pārāk izpletušos dzinumus un ik pa diviem trim gadiem – kādu vecāku zaru. Tas palielina ražu. Bez īpašas kopšanas asā aktinīdija katru gadu saražo četrus līdz sešus spaiņus ogu. 

Auglīgā aktinīdija

 No Latvijas klimatam piemērotajām sugām auglīgā aktinīdija ir vismazāk pazīstama. Tā ir četrus piecus metrus augsta, koksnaina liāna vai lēzens krūms. Sastopama gaišos mežos Ziemeļaustrumķīnā, Usūrijā un Japānā. Lapas gaiši zaļas, otrādi pilienveida, ar sīki robainām malām, 7...15 cm garas. Rudenī krāsojas citrondzeltenas.
 Divmāju augs. Audzējot no sēklām, jāgaida līdz uzziedēšanai, tikai tad var noteikt dzimumu. Parastajai aktinīdijai raksturīgā raiblapainība auglīgajai aktinīdijai maz izteikta. Tikai dažas vīrišķo augu lapas krāsojas baltas. Uzzied jūnijā. Ziedi līdz 2,5 cm diametrā. Tie ir balti, skaisti, smaržo līdzīgi jasmīna ziediem. Izvietoti zem lapām iepriekšējā gada dzinuma sākumā, vīrišķie ķekariņos pa divi un vairāk, sievišķie – pa vienam. Apputeksnē kamenes, to salido ļoti daudz. Mazāk bites un citi kukaiņi.
 Augļi ienākas oktobrī, ne gluži vienlaicīgi, tāpēc negatavie jāliek uz gaišas palodzes gatavoties. Ja laiks nekļūst lietains un vēss, visi augļi nogatavojas pie auga. Negatavi augļi ir sīvi kā pipari, nogatavojušies – saldi un garšīgi, kā vārīti burkāni. Tiem ir arī burkānu oranžā krāsa un augsts karotīna saturs – līdz 9 mg%. Japāņi tos izmanto kā karotīna avotu. Japānā pārtikā izmanto arī vārītas auglīgās aktinīdijas lapas. C vitamīna saturs ogās – 100 mg%. Tās var ēst svaigas vai gatavot saldu ievārījumu. Skābumam var pielikt dzērvenes, henomeļu u.c. sulu vai citronskābi. 
 Mūsu grūti prognozējamos rudeņos asās aktinīdijas augļi dažreiz var arī neienākties. Tāpēc, ja nav iespējams nodrošināt dienvidu sienu, drošāk to stādīt neapkurināmā siltumnīcā, kaut ziemeļu galā. Tas pagarinās silto veģetācijas periodu, ļaujot ogām nogatavoties pilnīgi, un augs būs arī drošībā no kaķiem. Sevišķi apdraudēti ir jauni stādi līdz trīs gadu vecumam. Jaunie augi pa ziemu jāpiesedz, sevišķi neapkurinātā siltumnīcā, jo tiem nebūs siltās sniega segas, kas ārā augošajiem. Pieauguši augi ir salcietīgi.
 Augsnes prasības nav sarežģītas – labi augs sīpoliem, kartupeļiem un kāpostiem piemērotā zemē, arī barības vielām trūcīgā augsnē. Mālainā augsnē stādīšanas bedri rok ~50 cm dziļu un ~60 cm platu. Bedri un tās malas izklāj ar lapu koku zariem, pagalītēm, oļiem ~10 cm biezā slānī tuvu līdz virsai. Izraktajai blīvajai augsnei piejauc 15...20  g satrūdējušu kūtsmēslu, kūdru vai lapu kompostu, 150 g superfosfāta, 40 g kālija sāls. Stādot pavasarī, papildus piejauc slāpekli saturošus minerālmēslus. Stāda līdz divus centimetrus dziļāk nekā audzis. Laista. Mulčē ar kūdru, koku lapām. Brīvā dabā augošas auglīgās aktinīdijas jāsargā no bargām pavasara salnām.

Avots : http://www.termorelax.com/web/?id=402786
Kategorija : Ārstniecības augi - A| Skatīts : 4433 | Reitings: 5.0/1
Birkas : aktinīdijas, aktinīdijām, aktinīdija, aktinīdiju
Iesaki :
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: