Sākums » Materiāli » Ārstniecības augi » B

Bietes
03.07.2011, 17:49
Bietes

Bietes (parastās, galda) - Beta vulgaris L.

 Galda biešu savvaļas formu vēl tagad var sastapt no Vidusjūras līdz Melnās jūras piekrastei.  Jau pāris tūkstošus gadu pirms mūsu ēras tās bija kļuvušas par kultūraugu, ko audzēja zemkopji gan senajā Babilonijā, gan Asīrijā un Persijā. Maz pamazām bietes izplatījās arābu zemēs, no turienes nonāca kā Afganistānā un Indijā, tā Grieķijā un Romas impērijā. Eiropā tās īpaši populāras kļuva 17. – 18. gadsimtā, taču tad kultivēja tikai galda un lopbarības bietes, visiem zināmās cukurbietes selekcionēja tikai 19. gadsimtā. Taču jau kopš vissenākajiem laikiem šo dārza augu lietoja ne tikai pārtikā, bet arī dziednieciskos nolūkos.

 Jau 2000 gadus pirms mūsu ēras asīrieši, babilonieši, persieši zināja bieti kā dārzeni un dziedniecības augu. Bietes kultivēšana sākās vēlāk, 1000 gadus pirms mūsu ēras. Vecākā rakstiskā liecība, kurā ir aprakstītas lapu bietes ir datēts ar 722-711 gadiem pirms mūsu ēras. Eiropā – 500 gadus pirms mūsu ēras uzturā izmantoja tikai biešu lapas, bet Āzijā šajā laikā vairāk cieņā bija saknes. Visos laikos daudzām pasaules tautām bietes bija ārstniecisks produkts. Hipokrāts ir norādījis par bietes izmantošanu dažādu saslimšanu dziedēšanā, pievienojot tās dažādu augu maisījumiem. Visi kosmetologi iesaka dzert biešu sulu lai saglabātu sejas ādas svaigumu. Šī bietes īpašība arī bija zināma jau ļoti sen. Tajos laikos un arī mūsdienās skaistules uzskata, ka biešu sula attīra organismu no šlakām un saglabā kaistu figūras formu, uzmundrina garastāvokli, pastiprina dzīvesprieku. 1747. gadā vācu ķīmiķis biešu sastāvā atklāja saharozi, kā rezultātā bietes sāka izmantot cukura iegūšanai. Tika izveidotas speciālas šķirnes, kuras saturēja palielinātu saharozes daudzumu un bija rentabli izmantot rūpnieciskos nolūkos. Kaut gan jāpiezīmē, ka krietni senāk turki jau mācēja vārīt no bietēm cukura sīrupu. Cukurbietes tika kultivētas jau Napoleona valdīšanas laikā. Bet šī cukura cena bija daudz augstāka par medus cenu. Tāpēc parastā tauta ilgu laiku uzturā cukuru neizmantoja, to pielietoja galvenokārt ārstnieciskos nolūkos.

 Bietes ir divgadīgs kultūraugs. Pirmajā gadā bietes saknenis izveido 0,4-0,9 kg masu un lapu rozeti. Ir baltās un sarkanās bietes. Baltajām bietēm piemīt lielākas dziednieciskās īpašības. Savvaļas bietes uzturā ir izmantotas jau ļoti sen. 2-1 tūkstošus gadus pirms mūsu ēras ir sākta kultivēt lapu šķirņu bietes Vidusjūras zemēs. Mūsu ēras sākumā sāka kultivēt sakņu šķirņu bietes. 16-17 gs. tika radītas galda un lopbarības šķirnes. 18 gs. no lopbarības šķirnēm tika izveidotas šķirnes kuras satur lielu cukura daudzumu.

Saknes miza parasti ir tumši sarkanā krāsā, bet var būt arī oranža, arī mīkstums biežāk ir sarkans ar vairāk vai mazāk izteiktiem baltiem vai gaiši sarkaniem gredzeniem, bet atsevišķām šķirnēm mīkstums ir dzeltens.
Galda biešu saknes forma variē no plakanas, apaļas līdz cilindriskai. Ēģiptes tipam saknes ir plakanas, Bordo – lielas, apaļi koniskas, Detroit – gandrīz apaļas. Atsevišķo šķirņu tipu veido šķirnes ar cilindrisku sakni.
Lapas ir veselas, gan gaiši, gan tumši zaļas, ar vairāk vai mazāk izteikto antociāna krāsojumu. Lapu kāti ir gari, lapas plātne lancetveida vai iegareni olveida, spīdīga.

 PAGATAVOŠANA

  •  Pirms vārīšanas nav ieteicams mizot, tam nenogriež sakņu «asti» un arī augšiņu, kur norautas lapas. Vienkārši – labi noberž ar suku un met tik iekšā verdošā ūdenī, kam piepilinātas dažas lāses augu eļļas. Vārāmajam ūdenim sāli nepievieno - bietes kļūst negaršīgas. Lai vārot bietes nezaudētu sarkano krāsu, var pieliet ūdenim nedaudz skābes (citronskābi, etiķi).
  • Tāpat tās var cept cepeškrāsnī uz restēm – iznāk daudz gardākas un «stiprāku garšu».
  • No vārītām bietēm gatavo salātus, zupas un citus ēdienus.
  • Bietes ieteicamas tukliem cilvēkiem to zemās enerģētiskās vērtības (100 g biešu - 33 kalorijas) un lielā apjomīguma dēļ (ātri rodas sāta sajūta).
  • Svaigas bietes glabājot svaigā veidā un notīrītas no ārējās miziņas gaisa iedarbībā strauji zaudē C vitamīnu.
  • Salātiem un vinegretam var izmantot ceptas bietes – 160-180 grādu karstā cepeškrāsnī, 1,5 stundu. Cep veselā veidā ar mizu.
  • Zupām var izmantot kaltētas bietes.
  • Salātiem izmantojamās biešu lapas pirms pagatavošanas 30 min mērcē aukstā sāls ūdenī.

PIELIETOJUMS TAUTAS MEDICĪNĀ

  • Biešu sulu ieteicams lietot tikai pirms ēšanas, jo ieņemta pēc ēšanas tā var pastiprināt rūgšanas procesus kuņģa – zarnu traktā. Lai biešu sula neizraisītu nepatīkamas sajūtas, to pirms lietošanas uz dažām stundām ievieto ledusskapī. Dzerot var atšķaidīt ar ūdeni.
  • Svaigas bietes. Nevārītas rīvētas bietes ļoti efektīvi palīdz pret vairogdziedzera kaitēm, aterosklerozi, mazasinību. Vēlams pieradināt organismu pie šī produkta, sākumā lietojot pa tējkarotei pie salātiem vai vinegreta.
  • Novārījums. 1 kg sarīvētas bietes, vāra 2 litros ūdens, līdz šķidrums sāk kļūt «biezs». Dzer pa 1/2 gl. 5 reizes dienā pirms ēšanas.  Lieto lai šķīdinātu žultsakmeņus.
  • Sula. Sulu izmanto par palīglīdzekli, ārstējot kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlu. Dzer pa 1/3 gl. 20 min pirms ēšanas 3 reizes dienā. Lietošanas kūre ilgst 10 dienas 2 – 3 reizes gadā.
  • Sula. 3 ēdamk. svaigu biešu un kartupeļu sulu, nedaudz medus. Lieto pret bezmiegu, neirozēm, depresīviem garastāvokļiem un nervu kaitēm ik vakaru stundu pirms gulētiešanas.
  • Sula.  1/4 gl. biešu sula, 1/4 gl. burkānu sula, 1/2 gl. ābolu sula un 1 ēdamk. seleriju sula. Šādu dzeramo lieto pusotru mēnesi jeb 6 nedēļas.  Dos spēkus  un piešķirs sejas ādai svaigumu  rudens un ziemas tumšajā periodā.
  • Sula. Vienādās devās biešu sula un kāpostu sula palielina darba spējas, samazina holesterīna daudzumu asinīs, neļauj attīstīties audzējiem. Par pēdējiem gan jāsaka, ka novērots – bremzēšana notiek tikai tik ilgi, kamēr lieto bietes.
  • Sula. Vienādās daļās biešu, rutku un burkānu sulu un dzer pa 2 ēdamk. 3 reizes dienā pirms ēšanas.  Lieto pie mazasinības, vielmaiņas traucējumiem, diabēta un spēku izsīkuma.
  • Sula. Ir tautas medicīnas receptes, kas iesaka pilināt biešu sulu degunā pret iesnām – 5 – 7 reizes dienā.
  • Etiķa uzlējums. Hroniska mandeļu iekaisuma vai angīnas gadījumā var sarīvēt bietes – piepildīt ar tām glāzi – un pārliet tās ar ēdamkaroti parastā galda etiķa, tad ļauj visam vairākas stundas pastāvēt (dažādos avotos minēts dažāds laiks – no 2 līdz pat 10 stundām). Nospiež šķidrumu un ar to skalo kaklu.
  • Komprese. Ja satūkušas rokas vai kājas, tad sarīvē nomizotas bietes un kartupeļus un iegūto masu pieliek pie slimajām vietām, apliek ar celofānu, aptin ar kokvilnas vai frotē audumu un tā patur vismaz minūtes 20.
  • Sejas maska. 1 svaigu kartupeļa sulu sajauc ar biešu sulu un kviešu miltiem, līdz iegūst biezam krējumam līdzīgu masu, ko biezā kārtā uztriepj uz sejas un pārklāj ar salveti, kas samitrināta biešu sulā. Masku tur 20 minūtes, tad nomazgā ar vēsu pienu, kam pielieta puse ūdens.  Ieteicama ja āda lobās, ir apsaldēta vai iekaisusi.
  • Biešu lapu aplikācijas. Vasarā pret galvas sāpēm var izmantot biešu lapas: tās labi saburza ar rokām un pieliek pie pieres – pēc minūtēm 15 nepatīkamās sajūtas galvā pāriet.

DZIEDNIECISKĀS ĪPAŠĪBAS UN ĶĪMISKAIS SATURS

  • Bietes ir bagāts šķiedrvielu un bāzisko minerālvielu avots. Bietēs sevišķi daudz ir kālija, kalcija, magnija, fosfora. Bietēs ir arī dzelzs, cinks, mangāns, kobalts, kas ļoti nepieciešami asinsradei.
  • Šis sakņaugs veicina zarnu darbību, tāpēc to iesaka, lai attīrītu organismu no sārņiem un sekmētu vēdera izeju.
  • Ar bioloģiski aktīvajām vielām bagātākas ir biešu lapas un lapu kāti.
  • Bietes ir ieteicamas nieru un urīpūšļa saslimšanu, hemoroīdu gadījumos.
  • Biešu uztura vērtību nosaka vitamīnu saturs saistībā ar kāliju, jodu, dzelzi, olbaltumvielām un šķiedrvielām.
  • Joda satura daudzumā bietes paliek iepakaļ tikai jūras kāpostiem, tāpēc ir labs līdzeklis pret aterosklerozi un lieliski uzlabo atmiņu.
  • Bietes vitamīnus saglabā līdz pat pavasarim.
  • Bietes satur līdz 2% olbatumu, 14,5% cukurus, sāļus – kālija, kalcija, magnija, fosfora.
  • Bietes nesatur karotīnu, bet atšķirībā no burkāniem daudz vairāk askorbīnskābi.
  • Biešu lapas mūsu senči vienmēr ir uzskatījuši par lietderīgu uztura sastāvdaļu.
  • Galda bietes satur 8-15,5% cukuru, nelielu daudzumu organiskās skābes (ābolskābi un skābeņskābi), 25 mg/100 g c vitamīnu, B1, B2, P, PP vitamīnus. Svaigas jaunās biešu lapiņas C vitamīnu satur līdz  50 mg/100 g. 
  • Biešu sastāvā ir komponenti kas samazina lukozes līmeni asinīs pēc pārtikas uzņemšanas.
  • Biešu škiedrvielas paātrina uztura virzību pa kuņģa – zarnu traktu, kas samazina uzsūkšanās procesus, bet arī paātrina kaitīgo vielu izvadīšanu no organisma.
  • Biešu sula samazina kancerogēno vielu aktivitāti. Tautas medicīnā sulu pielieto kā vieglu atslābinošu līdzekli. Lieto kā plaušu un taisnās zarnas vēža profilakses līdzekli.
  • Bietes ir ieteicamas cilvēkiem kuriem ir paaugstināts risks miokarda infarkta un insulta attīstībai, jo pazemina holesterīna līmeni asinīs. 

Galda bietes
 
Par galda biešu dzimteni uzskata seno Babiloniju. Sengrieķu valodā tās dēvēja „seuklon”. Senie persieši to uzskatīja par strīdu, aprunāšanas un pārpratumu simbolu. Ja bija vēlēšanās kādam ieriebt tad slepus mājas pagalmā tika iemests savvaļā augošo biešu čemurs. Savdabīga ieraža bija senajiem sakšiem. Ja precībās atbraukušais jauneklis bija vēlams, tad to cienāja ar ķīseli, ja nē tad tam pasniedza vārītas bietes. Turpretī senie grieķi ļoti cienīja šo dārzeni. Tika gatavoti pat pateicības trauki bietes formā.
 Biešu sulu senatnē ieteica lietot pie zobu sāpēm, asiņošanām, plaušu saslimšanām, cingas, saaukstēšanās un iesnām, anēmijas, aizcietējumiem, aknu saslimšanām, aterosklerozes. Parasti sulu dzer pa ½ glāzei dienā 15-20 min pirms ēšanas, ilgstošu laika periodu. Daudz patīkamāk šo sulu dzert dažādu kokteiļu un dzērienu veidā.

  • ½ kg svaigas bietes sasmalcina un ieliek māla traukā, aplej ar verdošu ūdeni. Nostādina 12 stundas. Atdala šķidrumu, pievieno citrona sulu un cukura sīrupu (pagatavo no 4 ēdamk. cukura). Pasniedz atdzesētu. 
  • Biešu kvass. ½ kg svaigas bietes sasmalcina un ieliek māla traukā, aplej ar verdošu ūdeni. Pievieno 20 g cukuru un rudzu maizes garoziņu. Pārklāj ar auduma salveti un novieto siltā vietā uz 5 dienām. Pēc tam atdala šķidrumu izkāšot. Sapilda traukos un novieto vēsā vietā vai ledusskapī. Kvasa garšu uzlabo pēc garšas pievienojot sāli un cukuru. Pasniedz pārkaisot ar diļļu vai pētersīļu zaļumiem. 
  • Sasmalcina 2 vidēji lielus sālītus gurķus. 2 olu dzeltenumus sajauc ar 1 ēdamk. augu eļļas. 1 litram biešu kvasa pievieno gurķu masu un sajaukto olas dzeltenumu. Komponentus sajauc mikserī. Pēc garšas pievieno sāli un cukuru. Pasniedz pārkaisot ar sīpollokiem. Sālītu gurķu vietā var izmantot arī svaigus. 
  • Dzēriens ir jālieto uzreiz pēc pagatavošanas. 2 ēdamk. biešu sula, 1 glāze kefīrs, 1 tējk. mežrozīšu augļu novārījums, nedaudz mandarīnu un pīlādžu sula.

Audzēšana

Piemērotākās augsnes galda biešu audzēšanai ir auglīgas smilšmāla un mālsmilts augsnes (arī melnzeme). Labākie priekšaugi galda bietēm ir graudaugi, kartupeļi un sīpoli, neder lopbarības un cukurbietes, spināti. Vienā un tajā pašā vietā galda bietes labāk ir audzēt vienu reizi 5-7 gados.

Sēklas sāk dīgt jau pie temperatūras +5-6oC, bet optimāla temperatūra to dīgšanai ir tuvu +20oC, savukārt pie temperatūras virs +26oC dīgtspēja krasi samazinās, un pie +32oC bietes vairs nedīgst.

Bietes var sēt agri, kad augsne 5-6 cm dziļumā iesilst līdz +6-8oC, Latvijā tas parasti ir jau aprīlī. Vēlākos sējas termiņos dīgstspēju ietekmē ne tikai augsnes temperatūra, bet arī mitruma krājumi augsnē. Vēlu sēto biešu uzdīgšanai var būt nepieciešama laistīšana. Optimāla temperatūra veģetatīvas masas augšanai ir +15-18oC.

Galda biešu veģetācijas perioda garums no uzdīgšanas līdz tehniskās gatavības sasniegšanai, atkarībā no šķirnes, ilgst 120-150 dienas.

Galda bietes sēj vienrindās, ar 45-55 cm rindstarpām, 6-8 cm attālums starp sēklām rindā  sējas dziļums 2-3 cm.

 Agrīnās šķirnes tiek vāktas jau jūnija beigās, jūlija sākumā, bet pamatražas galda bietes uzglabāšanai vāc septembrī, oktobrī. Ir svarīgi novākt uzglabājamās galda bietes pašas pirmās, pirms salnām, jo salnu bojātas saknes slikti uzglabājas. Vācot bietes, ir svarīgi novērst mehāniskus sakņu bojājumus, tām nedrīkst iegriezt mizā, nedrīkst pieļaut sasitumu rašanos. Lapas jānogriež vai jānorauj virs pieres, nebojājot mizu, saknes atstāj, bet saīsina tikai pirms realizācijas.

Galda biešu uzglabāšanai optimālie apstākļi ir temperatūra tuvu +1-4 oC un relatīvais gaisa mitrums 90-95%. Ja nav iespējams uzglabāt galda bietes atsevišķi, tās ir labāk uzglabāt kopā ar kartupeļiem nevis burkāniem, jo burkāniem ir nepieciešama zemāka temperatūra.

Bietes, botāniski pazīstamas kā beta vulgaris, ir attīstījušās no savvaļas jūras bietēm, kuru dzimtene ir piekrastes no Indijas līdz pat Anglijai, un tās ir visu kultivēto biešu formu priekšteči. Jūras bietes pirmo reizi tika ieviestas pārtikā Vidusjūras austrumu reģionā un Tuvajos Austrumos – lai gan tajā laikā ēda tikai lapas. Vēl tagad Irānā, Vidusjūras, Melnās un Kaspijas jūras piekrastēs, kā arī Indijā un Ķīnā sastopamas savvaļas bietes. 2000 gadus pirms mūsu ēras bietes bija pazīstamas senajā Persijā, bet tur tās uzskatīja par ķildu un pļāpu simbolu un galvenokārt izmantoja kā ārstniecības līdzekli, dažreiz arī kā lapu dārzeni. Ar laiku bietes kļuva ļoti iecienītas. Nopietni tās kultivēt sāka romieši, kas tās jau agri iekļāva receptēs, gatavojot tās ar medu un vīnu. Apicijs, slavens romiešu gardēdis (4.–5. gs.), iekļāva bietes buljonu receptēs un pat savā grāmatā „Ēdienu gatavošanas māksla” ieteica tās lietot salātos ar mērci, kas veidota no sinepēm, eļļas un etiķa.

Romieši bietes bija tik ļoti iecienījuši, ka pat pieprasīja, lai pakļautībā esošie vācieši tās dotu kā meslus.
Iesākumā biešu saknes medicīniskās īpašības bija svarīgākas nekā to ēšanas īpašības, un tās izmantoja, lai ārstētu dažādas kaites, tostarp drudzi, aizcietējumus, brūces un dažādas ādas problēmas. Tajā laikā saknes bija garas un tievas kā burkāns. Noapaļotā sakņu forma, kas mums ir pazīstama šodien, nebija pazīstama līdz pat 16. gadsimtam un kļuva plaši populāra Centrālajā un Austrumeiropā 200 gadus vēlāk. Viduslaikos bietes izplatījās visur, bet sevišķi populāras tās kļuva Krievijā, kur 10. gadsimtā tās ieveda no Bizantijas. Daudzu klasisko biešu ēdienu izcelsme meklējama šajā reģionā, tostarp slavenā biešu zupa, kas pazīstams kā borščs, par kuru ir ziņas, ka tas jau 16. gadsimtā bijis ļoti iecienīts Krievijā.

Jo īpaši biešu popularitāte pieauga Viktorijas laikmetā, kad to spilgtā krāsa atdzīvināja salātus un zupas. Bietes izmantoja arī kā saldinātāju kūkās un pudiņos.
Pēc Otrā pasaules kara marinētas bietes burkās bija visplašāk pieejamais dārzeņu ēdiens.

Saturs

Bietes satur nedaudz olbaltumvielu un tauku, organiskās skābes – citronskābi, ābolskābi, skābeņskābi; minerālvielas – kāliju, nātriju, kalciju, magniju, fosforu, mangānu, jodu, dzelzi; vitamīnus – B grupas, C, P, PP, folijskābi; šķiedrvielas, pektīnvielas un citas bioloģiski aktīvas vielas. Biešu lapas satur tās pašas vērtīgās vielas, ko biete, kā arī folijskābi. Bet C vitamīna lapās ir vairāk nekā bietē. Biešu lapas izmanto zupām, biezeņiem, salātiem, ēdienu rotāšanai. Kopš seniem laikiem bietes ir lietotas ne tikai pārtikā, bet arī dziednieciskos nolūkos. Bietes ieteicams lietot aptaukošanas gadījumos, ja ir sirds mazspēja vai aknu un žults ceļu slimību ārstēšanā. Bietes jālieto arī mazasinības, saaukstēšanās gadījumā. Bietes lieliski spēcina organismu. Ārīgi biešu sula palīdz noņemt vasaras raibumus, ja uzziedīsi uz sejas sulu uz 20 minūtēm un pēc tam noskalosi. Biešu uzturvērtību nosaka veiksmīgs vitamīnu saturs savienojumā ar kāliju, jodu, dzelzi, olbaltumvielām un šķiedrvielām. Vispār zināms, ka šis sakņaugs veicina zarnu darbību, tāpēc to iesaka, lai attīrītu organismu no sārņiem un sekmētu vēdera izeju. Joda satura daudzumā bietes pārspēj tikai jūras kāposti, tāpēc tās ir labs līdzeklis pret aterosklerozi un lieliski uzlabo atmiņu.

Nevārītas rīvētas bietes ļoti efektīvi palīdz pret vairogdziedzera kaitēm, aterosklerozi. Sasmalcinātu biešu novārījumu dzer, lai šķīdinātu žultsakmeņus: ņem 1 kg sarīvētu biešu un vāra 2 litros ūdens, līdz šķidrums sāk kļūt „biezs”. Dzer pa 1/2 glāzei 5 reizes dienā pirms ēšanas. Svaigu biešu sulu izmanto par palīglīdzekli, ārstējot kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlu. Dzer pa 1/3 glāzes 20 minūtes pirms ēšanas trīs reizes dienā. Lietošanas kūre ilgst 10 dienas 2–3 reizes gadā. Biešu sulu ieteicams lietot tikai pirms ēšanas, jo pēc ēšanas tā var pastiprināt rūgšanas procesus kuņģa-zarnu traktā. Lai biešu sula neizraisītu nepatīkamas sajūtas, to pirms lietošanas uz dažām stundām ievieto ledusskapī.

Dzerot var atšķaidīt ar ūdeni. Biešu sulu iesaka lietot pret iesnām, pilinot to degunā 5–7 reizes dienā. Rudens un ziemas tumšajā periodā spēkus dos un sejas ādai svaigumu piešķirs sakņu-augļu kokteilis no 1/4 gl biešu sulas, 1/4 gl burkānu sulas, 1/2 gl ābolu sulas un 1 ēdamkarotes seleriju sulas. Šādu dzeramo lieto pusotru mēnesi jeb 6 nedēļas. Ja biešu sulu sajauc uz pusēm ar kāpostu sulu, tad šāds kokteilis palielina darba spējas, samazina holesterīna daudzumu asinīs, neļauj attīstīties audzējiem. Mazasinības, vielmaiņas traucējumu, diabēta un spēku izsīkuma gadījumā ņem vienādās daļās biešu, rutku un burkānu sulu un dzer pa 2 ēd.k. 3 reizes dienā pirms ēšanas.

Biešu dažādība

Galda bietes var būt dažādas formas – apaļas, cilindriskas, koniskas. Selekcionāri radījuši arī šķirnes ar baltu un dzeltenu sakni. Galda bietes Latvijā aug ļoti labi. Tā kā bietes ļoti labi glabājas līdz pat pavasarim, tirgū un veikalos praktiski vienmēr var iegādāties Latvijā audzētas saknes. Galda bietes var izaugt pat 20 cm diametrā, taču garšīgākas un vieglāk izmantojamas ir mazākas saknes – līdz 10 cm diametrā. Vasaras sākumā, kad tikko sāk veidoties bietes ēdamā daļa, ēdiena gatavošanā to var izmantot ar visām lapiņām. Tropu un subtropu zonā vairāk audzē šķirnes ar plakanām un apaļi plakanām saknēm.  Tām ir īss veģetācijas periods: no uzdīgšanas paiet tikai 45–60 dienas, tāpēc tās paspēj izaugt īsā ziemas perioda laikā. Pie šīs šķirņu grupas pieskaitāma amatieriem labi pazīstamā šķirne "Ēģiptes Plakanās" un tai līdzīgā "Crosby Egyptian". Interesanti, ka tropu zonā galda biešu sēklas neienākas, tās audzē augstu kalnos vai iepērk valstīs, kas atrodas mērenā klimata joslā.

Mērenā klimata joslā (arī Eiropā) vairāk izplatītas šķirnes ar apaļām, viscaur tumši sarkanām saknēm (tāda, piemēram, ir Latvijā pašlaik populārākā šķirne "Pablo F1"). Mūsdienu šķirnes izceļas ar savu gandrīz viendabīgi sarkano mīkstumu, gaišos riņķus, kādi bija raksturīgi vecākām šķirnēm, tās neveido pat sliktākos augšanas apstākļos. Tomēr reizēm defektu var pārvērst par efektu, piemēram, Itālijā sen audzētā šķirne "Chioggia"  izceļas tieši ar izteiktiem baltiem riņķiem, sagrieztas uz šķīvja, šīs bietes izskatās ļoti dekoratīvi.

Arī šķirne "Bull`s Blood" („Vērša asinis”) veido apaļas saknes ar baltiem riņķiem iekšpusē, bet šīs galda bietes galvenokārt audzē tumši sarkano lapu dēļ. Tās lieto lielākoties salātos. Pirmās lapas ir vācamas jau 35. dienā pēc uzdīgšanas, bet saknes ienākas 60 dienās.

Vecajai ASV selekcijas šķirnei "Detroit" nu jau ir daudz līdzinieču – "Detroit 2 Nero", "Detroit 2 Rubidus", "Detroit 2 Bolivar" un citas. Tās visas veido apaļas saknes ar gludu, tumši sarkanu mizu un šauru lapu rozetes pamatni. Detroit tipa šķirnes kā senu pārbaudītu vērtību bieži izmanto bioloģiskie audzētāji, pie šīs grupas pieder arī profesionāļiem pazīstamā šķirne "Tardel F1".

Arī veco franču šķirni "Bordeaux" (Latvijā to vairāk pazīst kā "Bordo") ar tumši sarkanām saknēm nu jau var uzskatīt par ciltsmāti atsevišķai šķirņu grupai. Viena no jaunākajām šā šķirņu tipa galda biešu pārstāvēm ir firmas "Bejo" izveidotā "Boro F1". Bordo tipa šķirnes (piemēram, "Bordo 237") ir piemērotas audzēšanai kontinentālā klimata apstākļos, tās labāk pacieš sausumu un karstumu, tieši tāpēc ir populāras Krievijā.

Sarkanie augu pigmenti antociāni dažiem cilvēkiem izraisa alerģiju. Viņiem ieteicamas galda bietes, kas šīs vielas nesatur. Vairākas pasaulē pazīstamas sēklu firmas amatieriem piedāvā balto galda biešu šķirni "Albina Vereduna" (sinonīmi "Albino", "Albino White" jeb "Snowhite"). Tā ir veca Holandes šķirne, izaug 55–60 dienās pēc uzdīgšanas, veido apaļas, baltas saknes, sakņu konsistence atgādina kartupeļus. Arī pēc garšas tās atšķiras no sarkanajām bietēm. Saknes esot ļoti saldas, tāpēc Francijā tās lieto, lai piešķirtu maigāku garšu skābeņu ēdieniem. Krokotās lapas satur daudz vitamīnu, tās izmanto līdzīgi kā spinātus. Latvijā šīs šķirnes sēklas pagaidām nav nopērkamas, taču tās var atrast un pasūtīt dažādās mājas lapās internetā.

Latvijas sēklu veikalos dažkārt var iegādāties dzeltenās galda bietes "Burpee`s Golden"  ar apaļām saknēm, sarkanīgi oranžu mizu un koši dzeltenu mīkstumu. Tā ir ļoti sena šķirne, pazīstama kopš karalienes Viktorijas laikiem, tas ir, kopš XIX gadsimta.

Firmas "Seminis" šķirne "Golden Surprise" veido apaļas saknes ar dzelteni sarkanu mizu un zeltaini dzeltenu mīkstumu. Šīm bietēm pat lapas ir neparastas – zaļas ar dzelteniem lapu kātiņiem un dzīslām. Lapas izmanto salātiem.

Ar cilindriskām saknēm

No audzētāja amatiera viedokļa, šīs cilindrisko biešu šķirnes ir interesantas ar to, ka saknes pašas lien no zemes ārā un atvieglo agrīnās ražas novākšanu izlases veidā – uzreiz redzams, kura sakne ir pietiekami liela. Latvijā piedāvā vairākas šķirnes gan profesionāļiem, gan amatieriem – "Cylindra" , "Forono", "Taunus F1”.

Viena no jaunākajām ir firmas "Bej" šķirne "Alto F1", kas ienākas 117–120 dienas pēc sējas, labi pacieš sausumu un karstumu un veido skaistas, izlīdzinātas saknes ar labām garšas īpašībām. Šādas bietes ir sevišķi piemērotas pārstrādei, jo dod iespēju iegūt daudz vienāda diametra ripiņu, tāpat to konsistence pēc vārīšanas ir viendabīgāka nekā apaļajām saknēm. Diemžēl Latvijas pārstrādes uzņēmumos joprojām pieprasa tikai lielas, apaļas bietes.

Sevišķi interesanta saknes forma ir jaunajam firmas "Seminis" hibrīdam, kas līdzinās „Šantene” tipa burkāniem. Saknes samērā īsas, cilindriski koniskas, ar izcili labām garšas īpašībām. Izaug 55–60 dienās pēc sējas.

Lapu bietes

Kaut gan galda bietes audzē galvenokārt sakņu dēļ, arī biešu lapas izmanto kulinārijā. Daži pavāri pat negaida, kamēr bietes izaug, bet drīz vien pēc uzdīgšanas jaunās, maigās lapiņas pasniedz kā salātus. Firmā "Bejo" izveidota lapu biešu šķirne "Soldier" – līdzīga minētajai "Bull`s Blood", bet saknes neveido paresninājumus, to audzē tikai lapu dēļ. Koši sarkanie lapu kātiņi kontrastē ar zaļo lapas plātni, piešķirot salātiem sevišķi pievilcīgu izskatu. Šo agrīno šķirni var audzēt kā siltumnīcās, tā arī atklātā laukā, var sēt pat ļoti agri, jo neizzied.

Mangolds

Arī mangoldu  bieži dēvē par lapu bieti. Tā ir galda bietēm radniecīga pasuga, augs neveido ēdamas saknes, bet lielu un kuplu lapu rozeti, lapas ir krietni lielākas nekā galda bietēm. Uzturā lieto lapas un lapu kātiņus. Mangolds ir sevišķi populārs Vidusjūras reģiona virtuvēs. Pirmās mangolda šķirnes izveidotas Sicīlijā. Mangolda lapas parasti ir krokotas vai burbuļotas, gaišāk vai tumšāk zaļas, bet lapu kātu krāsa variē no baltas līdz dzeltenai un sarkanai. Mangolds ir ļoti izskatīgs, to var audzēt pat puķu dobē. Sevišķi pievilcīgs ir "Red Rhubarb Chard" (lielas, zaļas lapas ar koši sarkaniem kātiņiem un dzīslām) un "Fordhook Giant" (tumši zaļas burbuļotas lapas ar baltiem lapu kātiņiem un dzīslām, izaug aptuveni 60 dienās pēc sējas). Zaļas lapas ar baltiem kātiņiem un dzīslām ir šķirnei "Verde de Pence Blanca", bet lapu plātnes ir ovālas un ar gludu virsmu. Pērnvasar Pūres DIS demonstrējumu laukā varēja redzēt firmas "Bejo" izveidotas jaunas, vēl vārdā nenosauktas triju tipu mangolda šķirnes.

Jūras bietes

Savvaļā jūras bietes (Beta vulgaris subsp. maritima) aug Anglijā, Āfrikas ziemeļos, Indijā jūras piekrastē. Šīs sugas augi ir viengadīgi, līdz 1,2 m augsti, saknes paresninājumu neveido. Lielās, biezās sukulentiem līdzīgās lapas ēd svaigas vai sautētas. Jūras bietes spēj paciest visai augstu sāļu (tostarp nātrija) koncentrāciju augsnē. Uzskata, ka tieši šī suga ir mūsdienu galda biešu šķirņu priekštece.

Viendīgsta bietes

Kā zināms, biešu sēklas veido kamoliņus, no viena atkarībā no šķirnes var izaugt 2–4 augi. Lai nodrošinātu optimālo augu biezību, cukurbietes un lopbarības bietes nākas retināt. Galda biešu saknes ir daudz mazākas, tām retināšana nav vajadzīga, tātad arī viendīgsta sēklas nav nepieciešamas (tās parasti ir dārgākas). Parasti no viena sēklu kamoliņa sadīgušās galda bietītes pašas pabīdās uz visām pusēm, un saknes izaug gludas, pareizas formas. Tomēr selekcionāri piedāvā arī viendīgsta galda bietes, piemēram, firma "Dæhnfeldt" – šķirni "Mona", bet firma "Moravoseed" – šķirnes "Monika", "Monorubra".

Kā iegādāties

Bietes pārdod dažādos izmēros. Vidēja izmēra bietes lielākoties tiek izmantotas gatavošanai, bet lielas var būt ar nepatīkamu koka serdi. Meklējiet gludas, cietas, apaļas bietes, tumši sarkanais krāsojums ir kā kvalitātes zīme. Virsmai jābūt neiedragātai un bez griezumiem. Izvairieties iegādāties bietes, kas ir mīkstas, mitriem plankumiem vai sažuvušas. Ja ir pievienotas lapas un īpaši, ja plānojat tās ēst, tad ieteicams, lai tās būtu mazas, kraukšķīgas un tumši zaļas. Lapas, kas ir lielākas par 20 cm, iespējams, ir pārāk gatavas, lai būtu garšīgas. Ļenganas, dzeltenīgas lapas ir zaudējušas savu uzturvērtību. Tomēr bietes ar ievītušām lapām var būt pieņemamas, jo lapas bojājas straujāk nekā saknes.

Kā uzglabāt

Lai samazinātu mitruma zudumu uzglabāšanas laikā, nogrieziet bietēm lapas, bet atstājiet vismaz 2 cm stublāja. Novietojiet nemazgātas saknes plastmasas maisā un uzglabājiet ledusskapī, salātu atvilktnē. Šādi uzglabāt var līdz 3 nedēļām.
Ja bietes tiek glabātas pagrabā, tad der atcerēties, ka biešu uzglabāšanai optimālie apstākļi ir temperatūra tuvu +1/-4 °C un relatīvais gaisa mitrums 90–95%. Ja nav iespējams uzglabāt galda bietes atsevišķi, tās labāk uzglabāt kopā ar kartupeļiem, nevis burkāniem, jo burkāniem ir nepieciešama zemāka temperatūra.

Kā pagatavot

Galda bietes var lietot uzturā svaigā veidā, vārītas, kaltētas, sasaldētas, skābētas u. c. Nav ieteicams lietot tikko izspiestu biešu sulu. Sulai pēc izspiešanas jāļauj pastāvēt tumsā vēsā vietā, lai izdalītos ēteriskās vielas. Lietojot svaigu biešu sulu, var rasties žagas, slikta dūša, vemšana un galvas reiboņi. Pirms vārīšanas bieti nav ieteicams mizot, tai nenogriež sakņu "asti" un arī augšiņu, kur norautas lapas. To labi noberž ar suku un liek verdošā ūdenī, kam piepilinātas dažas lāses augu eļļas. Nav ieteicams ūdenim pievienot sāli, jo tad biešu garša pasliktinās. Bietes var cept cepeškrāsnī uz restēm – iznāk daudz gardākas un ar "stiprāku garšu". Biešu vārīšanai jāizvēlas piemērots trauks, tāds, kurā pēc iespējas mazāk telpas paliek gaisam. Lai samazinātu vitamīnu zudumu, bietes jāvāra slēgtā traukā.

Bietes pirms vārīšanas vai cepšanas nedrīkst griezt vai mizot, jo tad tās izdala savu sarkano sulu un kļūst blāvi brūnas. Lai bietes saglabātu savu spilgto krāsu, ieteicams ūdenim pievienot nedaudz etiķa vai citronu sulas, kas arī tiek izmantots daudzās receptēs, tas saglabās spilgto krāsu. Biešu sula ir lieliska pārtikas krāsviela. Piemēram, ar to var ietonēt glazūru rozā krāsā. Zupas un salātus var gatavot arī no jauno biešu lapām.

Interesanti fakti par bietēm:

  1. Dabas viagra – viena no senākajām zināmajām biešu priekšrocībām ir tā, ka tās romiešu laikā tika izmantotas kā afrodiziaki.
  2. Uzlabo garastāvokli – bietes satur betaīnu, kas relaksē prātu, atbrīvo no depresijas. Tajās atrodams arī tritofans, kas atrodams arī šokolādē un veicina dzīvesprieku.
  3. Izmanto ievārījumos – sarkano biešu pigmentu lieto kā krāsu zemeņu ievārījumam, kā arī, lai uzlabotu krāsu tomātu pastās, mērcēs un zemeņu saldējumā.
  4. Litmusa tests – izmantojot biešu sulu, ir iespējams noteikt skābumu. Ja pievieno skābi, sula paliek rozā, bet, kad tiek pievienoti sārmi, tā kļūst dzeltena.
  5. Rosina mūžīgu mīlestību – daudzās kultūrās tic, ka, ja vīrietis un sieviete ēd no vienas un tās pašas bietes, tad viņi iemīlēsies.
  6. Ja ūdeni, kurā vārītas bietes, iemasē galvā uz nakti, tas darbojas efektīvi kā pretblaugznu līdzeklis.
  7. Pasaules brīnums – asīriešu tekstos aprakstīta biešu audzēšana Babilonas gaisa dārzos, kas ir viens no pasaules brīnumiem.
  8. Kopš 16 gs. biešu sula tika izmantota kā krāsviela. Viktoriāņi to izmantoja matu krāsošanai.
  9. Pasaulē smagākā biete svērusi 23,4 kg un tā tikusi izaudzēta Somersetā 2001. gadā.
  10. Bietes ir viens no augiem ar visaugstāko cukura saturu, tās satur līdz 10% cukura, bet tas izdalās organismā lēnām, nevis rada pēkšņu cukura pieplūdumu asinīs, kā to dara šokolāde.
  11. Ketrīna Zeta Džonsa ir paziņojusi, ka kļuvusi atkarīga no bietēm pēc to ēšanas grūtniecības laikā.
Avots : http://www.termorelax.com/web/?id=403271
Kategorija : Ārstniecības augi - B| Skatīts : 5696 | Reitings: 1.0/1
Birkas : bietes, biešu
Iesaki :
Komentāru kopskaits: 1
0 Spam
1 David  
Sehr geehrte Frau Harawazinksi, ledeir kann ich ihnen kein Exemplar zukommen lassen. Sie mc3bcssten dafc3bcr mit den Herausgebern Kontakt aufnehmen. Unsere website weist lediglich auf Neuerscheinungen hin, steht aber in keinem Zusammenhang mit den Autorinnen und Autoren, bzw. mit den Herausgebern. Beste Grc3bcc39fe,Marco Ulm

Vārds *:
Email *:
Kods *: