Ārstniecības augi Latvijā

Bietes (parastās, galda) - Beta vulgaris L.

 Galda biešu savvaļas formu vēl tagad var sastapt no Vidusjūras līdz Melnās jūras piekrastei.  Jau pāris tūkstošus gadu pirms mūsu ēras tās bija kļuvušas par kultūraugu, ko audzēja zemkopji gan senajā Babilonijā, gan Asīrijā un Persijā. Maz pamazām bietes izplatījās arābu zemēs, no turienes nonāca kā Afganistānā un Indijā, tā Grieķijā un Romas impērijā. Eiropā tās īpaši populāras kļuva 17. – 18. gadsimtā, taču tad kultivēja tikai galda un lopbarības bietes, visiem zināmās cukurbietes selekcionēja tikai 19. gadsimtā. Taču jau kopš vissenākajiem laikiem šo dārza augu lietoja ne tikai pārtikā, bet arī dziednieciskos nolūkos.

Bietes, botāniski pazīstamas kā beta vulgaris, ir attīstījušās no savvaļas jūras bietēm, kuru dzimtene ir piekrastes no Indijas līdz pat Anglijai, un tās ir visu kultivēto biešu formu priekšteči. Jūras bietes pirmo reizi tika ieviestas pārtikā Vidusjūras austrumu reģionā un Tuvajos Austrumos – lai gan tajā laikā ēda tikai lapas. Vēl tagad Irānā, Vidusjūras, Melnās un Kaspijas jūras piekrastēs, kā arī Indijā un Ķīnā sastopamas savvaļas bietes. 2000 gadus pirms mūsu ēras bietes bija pazīstamas senajā Persijā, bet tur tās uzskatīja par ķildu un pļāpu simbolu un galvenokārt izmantoja kā ārstniecības līdzekli, dažreiz arī kā lapu dārzeni. Ar laiku bietes kļuva ļoti iecienītas. Nopietni tās kultivēt sāka romieši, kas tās jau agri iekļāva receptēs, gatavojot tās ar medu un vīnu. Apicijs, slavens romiešu gardēdis (4.–5. gs.), iekļāva bietes buljonu receptēs un pat savā grāmatā „Ēdienu gatavošanas māksla” ieteica tās lietot salātos ar mērci, kas veidota no sinepēm, eļļas un etiķa.

Romieši bietes bija tik ļoti iecienījuši, ka pat pieprasīja, lai pakļautībā esošie vācieši tās dotu kā meslus.
Iesākumā biešu saknes medicīniskās īpašības bija svarīgākas nekā to ēšanas īpašības, un tās izmantoja, lai ārstētu dažādas kaites, tostarp drudzi, aizcietējumus, brūces un dažādas ādas problēmas. Tajā laikā saknes bija garas un tievas kā burkāns. Noapaļotā sakņu forma, kas mums ir pazīstama šodien, nebija pazīstama līdz pat 16. gadsimtam un kļuva plaši populāra Centrālajā un Austrumeiropā 200 gadus vēlāk. Viduslaikos bietes izplatījās visur, bet sevišķi populāras tās kļuva Krievijā, kur 10. gadsimtā tās ieveda no Bizantijas. Daudzu klasisko biešu ēdienu izcelsme meklējama šajā reģionā, tostarp slavenā biešu zupa, kas pazīstams kā borščs, par kuru ir ziņas, ka tas jau 16. gadsimtā bijis ļoti iecienīts Krievijā.

Jo īpaši biešu popularitāte pieauga Viktorijas laikmetā, kad to spilgtā krāsa atdzīvināja salātus un zupas. Bietes izmantoja arī kā saldinātāju kūkās un pudiņos.
Pēc Otrā pasaules kara marinētas bietes burkās bija visplašāk pieejamais dārzeņu ēdiens.

Saturs

Bietes satur nedaudz olbaltumvielu un tauku, organiskās skābes – citronskābi, ābolskābi, skābeņskābi; minerālvielas – kāliju, nātriju, kalciju, magniju, fosforu, mangānu, jodu, dzelzi; vitamīnus – B grupas, C, P, PP, folijskābi; šķiedrvielas, pektīnvielas un citas bioloģiski aktīvas vielas. Biešu lapas satur tās pašas vērtīgās vielas, ko biete, kā arī folijskābi. Bet C vitamīna lapās ir vairāk nekā bietē. Biešu lapas izmanto zupām, biezeņiem, salātiem, ēdienu rotāšanai. Kopš seniem laikiem bietes ir lietotas ne tikai pārtikā, bet arī dziednieciskos nolūkos. Bietes ieteicams lietot aptaukošanas gadījumos, ja ir sirds mazspēja vai aknu un žults ceļu slimību ārstēšanā. Bietes jālieto arī mazasinības, saaukstēšanās gadījumā. Bietes lieliski spēcina organismu. Ārīgi biešu sula palīdz noņemt vasaras raibumus, ja uzziedīsi uz sejas sulu uz 20 minūtēm un pēc tam noskalosi. Biešu uzturvērtību nosaka veiksmīgs vitamīnu saturs savienojumā ar kāliju, jodu, dzelzi, olbaltumvielām un šķiedrvielām. Vispār zināms, ka šis sakņaugs veicina zarnu darbību, tāpēc to iesaka, lai attīrītu organismu no sārņiem un sekmētu vēdera izeju. Joda satura daudzumā bietes pārspēj tikai jūras kāposti, tāpēc tās ir labs līdzeklis pret aterosklerozi un lieliski uzlabo atmiņu.

Nevārītas rīvētas bietes ļoti efektīvi palīdz pret vairogdziedzera kaitēm, aterosklerozi. Sasmalcinātu biešu novārījumu dzer, lai šķīdinātu žultsakmeņus: ņem 1 kg sarīvētu biešu un vāra 2 litros ūdens, līdz šķidrums sāk kļūt „biezs”. Dzer pa 1/2 glāzei 5 reizes dienā pirms ēšanas. Svaigu biešu sulu izmanto par palīglīdzekli, ārstējot kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlu. Dzer pa 1/3 glāzes 20 minūtes pirms ēšanas trīs reizes dienā. Lietošanas kūre ilgst 10 dienas 2–3 reizes gadā. Biešu sulu ieteicams lietot tikai pirms ēšanas, jo pēc ēšanas tā var pastiprināt rūgšanas procesus kuņģa-zarnu traktā. Lai biešu sula neizraisītu nepatīkamas sajūtas, to pirms lietošanas uz dažām stundām ievieto ledusskapī.

Dzerot var atšķaidīt ar ūdeni. Biešu sulu iesaka lietot pret iesnām, pilinot to degunā 5–7 reizes dienā. Rudens un ziemas tumšajā periodā spēkus dos un sejas ādai svaigumu piešķirs sakņu-augļu kokteilis no 1/4 gl biešu sulas, 1/4 gl burkānu sulas, 1/2 gl ābolu sulas un 1 ēdamkarotes seleriju sulas. Šādu dzeramo lieto pusotru mēnesi jeb 6 nedēļas. Ja biešu sulu sajauc uz pusēm ar kāpostu sulu, tad šāds kokteilis palielina darba spējas, samazina holesterīna daudzumu asinīs, neļauj attīstīties audzējiem. Mazasinības, vielmaiņas traucējumu, diabēta un spēku izsīkuma gadījumā ņem vienādās daļās biešu, rutku un burkānu sulu un dzer pa 2 ēd.k. 3 reizes dienā pirms ēšanas.

Biešu dažādība

Galda bietes var būt dažādas formas – apaļas, cilindriskas, koniskas. Selekcionāri radījuši arī šķirnes ar baltu un dzeltenu sakni. Galda bietes Latvijā aug ļoti labi. Tā kā bietes ļoti labi glabājas līdz pat pavasarim, tirgū un veikalos praktiski vienmēr var iegādāties Latvijā audzētas saknes. Galda bietes var izaugt pat 20 cm diametrā, taču garšīgākas un vieglāk izmantojamas ir mazākas saknes – līdz 10 cm diametrā. Vasaras sākumā, kad tikko sāk veidoties bietes ēdamā daļa, ēdiena gatavošanā to var izmantot ar visām lapiņām. Tropu un subtropu zonā vairāk audzē šķirnes ar plakanām un apaļi plakanām saknēm.  Tām ir īss veģetācijas periods: no uzdīgšanas paiet tikai 45–60 dienas, tāpēc tās paspēj izaugt īsā ziemas perioda laikā. Pie šīs šķirņu grupas pieskaitāma amatieriem labi pazīstamā šķirne "Ēģiptes Plakanās" un tai līdzīgā "Crosby Egyptian". Interesanti, ka tropu zonā galda biešu sēklas neienākas, tās audzē augstu kalnos vai iepērk valstīs, kas atrodas mērenā klimata joslā.

Mērenā klimata joslā (arī Eiropā) vairāk izplatītas šķirnes ar apaļām, viscaur tumši sarkanām saknēm (tāda, piemēram, ir Latvijā pašlaik populārākā šķirne "Pablo F1"). Mūsdienu šķirnes izceļas ar savu gandrīz viendabīgi sarkano mīkstumu, gaišos riņķus, kādi bija raksturīgi vecākām šķirnēm, tās neveido pat sliktākos augšanas apstākļos. Tomēr reizēm defektu var pārvērst par efektu, piemēram, Itālijā sen audzētā šķirne "Chioggia"  izceļas tieši ar izteiktiem baltiem riņķiem, sagrieztas uz šķīvja, šīs bietes izskatās ļoti dekoratīvi.

Arī šķirne "Bull`s Blood" („Vērša asinis”) veido apaļas saknes ar baltiem riņķiem iekšpusē, bet šīs galda bietes galvenokārt audzē tumši sarkano lapu dēļ. Tās lieto lielākoties salātos. Pirmās lapas ir vācamas jau 35. dienā pēc uzdīgšanas, bet saknes ienākas 60 dienās.

Vecajai ASV selekcijas šķirnei "Detroit" nu jau ir daudz līdzinieču – "Detroit 2 Nero", "Detroit 2 Rubidus", "Detroit 2 Bolivar" un citas. Tās visas veido apaļas saknes ar gludu, tumši sarkanu mizu un šauru lapu rozetes pamatni. Detroit tipa šķirnes kā senu pārbaudītu vērtību bieži izmanto bioloģiskie audzētāji, pie šīs grupas pieder arī profesionāļiem pazīstamā šķirne "Tardel F1".

Arī veco franču šķirni "Bordeaux" (Latvijā to vairāk pazīst kā "Bordo") ar tumši sarkanām saknēm nu jau var uzskatīt par ciltsmāti atsevišķai šķirņu grupai. Viena no jaunākajām šā šķirņu tipa galda biešu pārstāvēm ir firmas "Bejo" izveidotā "Boro F1". Bordo tipa šķirnes (piemēram, "Bordo 237") ir piemērotas audzēšanai kontinentālā klimata apstākļos, tās labāk pacieš sausumu un karstumu, tieši tāpēc ir populāras Krievijā.

Sarkanie augu pigmenti antociāni dažiem cilvēkiem izraisa alerģiju. Viņiem ieteicamas galda bietes, kas šīs vielas nesatur. Vairākas pasaulē pazīstamas sēklu firmas amatieriem piedāvā balto galda biešu šķirni "Albina Vereduna" (sinonīmi "Albino", "Albino White" jeb "Snowhite"). Tā ir veca Holandes šķirne, izaug 55–60 dienās pēc uzdīgšanas, veido apaļas, baltas saknes, sakņu konsistence atgādina kartupeļus. Arī pēc garšas tās atšķiras no sarkanajām bietēm. Saknes esot ļoti saldas, tāpēc Francijā tās lieto, lai piešķirtu maigāku garšu skābeņu ēdieniem. Krokotās lapas satur daudz vitamīnu, tās izmanto līdzīgi kā spinātus. Latvijā šīs šķirnes sēklas pagaidām nav nopērkamas, taču tās var atrast un pasūtīt dažādās mājas lapās internetā.

Latvijas sēklu veikalos dažkārt var iegādāties dzeltenās galda bietes "Burpee`s Golden"  ar apaļām saknēm, sarkanīgi oranžu mizu un koši dzeltenu mīkstumu. Tā ir ļoti sena šķirne, pazīstama kopš karalienes Viktorijas laikiem, tas ir, kopš XIX gadsimta.

Firmas "Seminis" šķirne "Golden Surprise" veido apaļas saknes ar dzelteni sarkanu mizu un zeltaini dzeltenu mīkstumu. Šīm bietēm pat lapas ir neparastas – zaļas ar dzelteniem lapu kātiņiem un dzīslām. Lapas izmanto salātiem.

Ar cilindriskām saknēm

No audzētāja amatiera viedokļa, šīs cilindrisko biešu šķirnes ir interesantas ar to, ka saknes pašas lien no zemes ārā un atvieglo agrīnās ražas novākšanu izlases veidā – uzreiz redzams, kura sakne ir pietiekami liela. Latvijā piedāvā vairākas šķirnes gan profesionāļiem, gan amatieriem – "Cylindra" , "Forono", "Taunus F1”.

Viena no jaunākajām ir firmas "Bej" šķirne "Alto F1", kas ienākas 117–120 dienas pēc sējas, labi pacieš sausumu un karstumu un veido skaistas, izlīdzinātas saknes ar labām garšas īpašībām. Šādas bietes ir sevišķi piemērotas pārstrādei, jo dod iespēju iegūt daudz vienāda diametra ripiņu, tāpat to konsistence pēc vārīšanas ir viendabīgāka nekā apaļajām saknēm. Diemžēl Latvijas pārstrādes uzņēmumos joprojām pieprasa tikai lielas, apaļas bietes.

Sevišķi interesanta saknes forma ir jaunajam firmas "Seminis" hibrīdam, kas līdzinās „Šantene” tipa burkāniem. Saknes samērā īsas, cilindriski koniskas, ar izcili labām garšas īpašībām. Izaug 55–60 dienās pēc sējas.

Lapu bietes

Kaut gan galda bietes audzē galvenokārt sakņu dēļ, arī biešu lapas izmanto kulinārijā. Daži pavāri pat negaida, kamēr bietes izaug, bet drīz vien pēc uzdīgšanas jaunās, maigās lapiņas pasniedz kā salātus. Firmā "Bejo" izveidota lapu biešu šķirne "Soldier" – līdzīga minētajai "Bull`s Blood", bet saknes neveido paresninājumus, to audzē tikai lapu dēļ. Koši sarkanie lapu kātiņi kontrastē ar zaļo lapas plātni, piešķirot salātiem sevišķi pievilcīgu izskatu. Šo agrīno šķirni var audzēt kā siltumnīcās, tā arī atklātā laukā, var sēt pat ļoti agri, jo neizzied.

Mangolds

Arī mangoldu  bieži dēvē par lapu bieti. Tā ir galda bietēm radniecīga pasuga, augs neveido ēdamas saknes, bet lielu un kuplu lapu rozeti, lapas ir krietni lielākas nekā galda bietēm. Uzturā lieto lapas un lapu kātiņus. Mangolds ir sevišķi populārs Vidusjūras reģiona virtuvēs. Pirmās mangolda šķirnes izveidotas Sicīlijā. Mangolda lapas parasti ir krokotas vai burbuļotas, gaišāk vai tumšāk zaļas, bet lapu kātu krāsa variē no baltas līdz dzeltenai un sarkanai. Mangolds ir ļoti izskatīgs, to var audzēt pat puķu dobē. Sevišķi pievilcīgs ir "Red Rhubarb Chard" (lielas, zaļas lapas ar koši sarkaniem kātiņiem un dzīslām) un "Fordhook Giant" (tumši zaļas burbuļotas lapas ar baltiem lapu kātiņiem un dzīslām, izaug aptuveni 60 dienās pēc sējas). Zaļas lapas ar baltiem kātiņiem un dzīslām ir šķirnei "Verde de Pence Blanca", bet lapu plātnes ir ovālas un ar gludu virsmu. Pērnvasar Pūres DIS demonstrējumu laukā varēja redzēt firmas "Bejo" izveidotas jaunas, vēl vārdā nenosauktas triju tipu mangolda šķirnes.

Jūras bietes

Savvaļā jūras bietes (Beta vulgaris subsp. maritima) aug Anglijā, Āfrikas ziemeļos, Indijā jūras piekrastē. Šīs sugas augi ir viengadīgi, līdz 1,2 m augsti, saknes paresninājumu neveido. Lielās, biezās sukulentiem līdzīgās lapas ēd svaigas vai sautētas. Jūras bietes spēj paciest visai augstu sāļu (tostarp nātrija) koncentrāciju augsnē. Uzskata, ka tieši šī suga ir mūsdienu galda biešu šķirņu priekštece.

Viendīgsta bietes

Kā zināms, biešu sēklas veido kamoliņus, no viena atkarībā no šķirnes var izaugt 2–4 augi. Lai nodrošinātu optimālo augu biezību, cukurbietes un lopbarības bietes nākas retināt. Galda biešu saknes ir daudz mazākas, tām retināšana nav vajadzīga, tātad arī viendīgsta sēklas nav nepieciešamas (tās parasti ir dārgākas). Parasti no viena sēklu kamoliņa sadīgušās galda bietītes pašas pabīdās uz visām pusēm, un saknes izaug gludas, pareizas formas. Tomēr selekcionāri piedāvā arī viendīgsta galda bietes, piemēram, firma "Dæhnfeldt" – šķirni "Mona", bet firma "Moravoseed" – šķirnes "Monika", "Monorubra".

Kā iegādāties

Bietes pārdod dažādos izmēros. Vidēja izmēra bietes lielākoties tiek izmantotas gatavošanai, bet lielas var būt ar nepatīkamu koka serdi. Meklējiet gludas, cietas, apaļas bietes, tumši sarkanais krāsojums ir kā kvalitātes zīme. Virsmai jābūt neiedragātai un bez griezumiem. Izvairieties iegādāties bietes, kas ir mīkstas, mitriem plankumiem vai sažuvušas. Ja ir pievienotas lapas un īpaši, ja plānojat tās ēst, tad ieteicams, lai tās būtu mazas, kraukšķīgas un tumši zaļas. Lapas, kas ir lielākas par 20 cm, iespējams, ir pārāk gatavas, lai būtu garšīgas. Ļenganas, dzeltenīgas lapas ir zaudējušas savu uzturvērtību. Tomēr bietes ar ievītušām lapām var būt pieņemamas, jo lapas bojājas straujāk nekā saknes.

Kā uzglabāt

Lai samazinātu mitruma zudumu uzglabāšanas laikā, nogrieziet bietēm lapas, bet atstājiet vismaz 2 cm stublāja. Novietojiet nemazgātas saknes plastmasas maisā un uzglabājiet ledusskapī, salātu atvilktnē. Šādi uzglabāt var līdz 3 nedēļām.
Ja bietes tiek glabātas pagrabā, tad der atcerēties, ka biešu uzglabāšanai optimālie apstākļi ir temperatūra tuvu +1/-4 °C un relatīvais gaisa mitrums 90–95%. Ja nav iespējams uzglabāt galda bietes atsevišķi, tās labāk uzglabāt kopā ar kartupeļiem, nevis burkāniem, jo burkāniem ir nepieciešama zemāka temperatūra.

Kā pagatavot

Galda bietes var lietot uzturā svaigā veidā, vārītas, kaltētas, sasaldētas, skābētas u. c. Nav ieteicams lietot tikko izspiestu biešu sulu. Sulai pēc izspiešanas jāļauj pastāvēt tumsā vēsā vietā, lai izdalītos ēteriskās vielas. Lietojot svaigu biešu sulu, var rasties žagas, slikta dūša, vemšana un galvas reiboņi. Pirms vārīšanas bieti nav ieteicams mizot, tai nenogriež sakņu "asti" un arī augšiņu, kur norautas lapas. To labi noberž ar suku un liek verdošā ūdenī, kam piepilinātas dažas lāses augu eļļas. Nav ieteicams ūdenim pievienot sāli, jo tad biešu garša pasliktinās. Bietes var cept cepeškrāsnī uz restēm – iznāk daudz gardākas un ar "stiprāku garšu". Biešu vārīšanai jāizvēlas piemērots trauks, tāds, kurā pēc iespējas mazāk telpas paliek gaisam. Lai samazinātu vitamīnu zudumu, bietes jāvāra slēgtā traukā.

Bietes pirms vārīšanas vai cepšanas nedrīkst griezt vai mizot, jo tad tās izdala savu sarkano sulu un kļūst blāvi brūnas. Lai bietes saglabātu savu spilgto krāsu, ieteicams ūdenim pievienot nedaudz etiķa vai citronu sulas, kas arī tiek izmantots daudzās receptēs, tas saglabās spilgto krāsu. Biešu sula ir lieliska pārtikas krāsviela. Piemēram, ar to var ietonēt glazūru rozā krāsā. Zupas un salātus var gatavot arī no jauno biešu lapām.

Interesanti fakti par bietēm:

1. Dabas viagra – viena no senākajām zināmajām biešu priekšrocībām ir tā, ka tās romiešu laikā tika izmantotas kā afrodiziaki.
2. Uzlabo garastāvokli – bietes satur betaīnu, kas relaksē prātu, atbrīvo no depresijas. Tajās atrodams arī tritofans, kas atrodams arī šokolādē un veicina dzīvesprieku.
3. Izmanto ievārījumos – sarkano biešu pigmentu lieto kā krāsu zemeņu ievārījumam, kā arī, lai uzlabotu krāsu tomātu pastās, mērcēs un zemeņu saldējumā.
4. Litmusa tests – izmantojot biešu sulu, ir iespējams noteikt skābumu. Ja pievieno skābi, sula paliek rozā, bet, kad tiek pievienoti sārmi, tā kļūst dzeltena.
5. Rosina mūžīgu mīlestību – daudzās kultūrās tic, ka, ja vīrietis un sieviete ēd no vienas un tās pašas bietes, tad viņi iemīlēsies.
6. Ja ūdeni, kurā vārītas bietes, iemasē galvā uz nakti, tas darbojas efektīvi kā pretblaugznu līdzeklis.
7. Pasaules brīnums – asīriešu tekstos aprakstīta biešu audzēšana Babilonas gaisa dārzos, kas ir viens no pasaules brīnumiem.
8. Kopš 16 gs. biešu sula tika izmantota kā krāsviela. Viktoriāņi to izmantoja matu krāsošanai.
9. Pasaulē smagākā biete svērusi 23,4 kg un tā tikusi izaudzēta Somersetā 2001. gadā.
10. Bietes ir viens no augiem ar visaugstāko cukura saturu, tās satur līdz 10% cukura, bet tas izdalās organismā lēnām, nevis rada pēkšņu cukura pieplūdumu asinīs, kā to dara šokolāde.
11. Ketrīna Zeta Džonsa ir paziņojusi, ka kļuvusi atkarīga no bietēm pēc to ēšanas grūtniecības laikā.