Ārstniecības augi Latvijā

Burkāniem (lat. daucus carota) ir nedaudz neskaidra vēsture, to ieskauj šaubas un mīklas, un ir grūti saprast, kad īsti tos sāka kultivēt. Diemžēl arheoloģiskajos izrakumos līdz šim nav atrastas māja burkānu saknes, līdz ar to dokumentālu pierādījumu trūkuma dēļ nav iespējams precīzi noteikt, kur un kad burkānu kultivēšana sākusies.

Tas, ka mājas burkāni nākuši no savvaļas burkāniem, ir pasaulē populārs mīts. Lai arī tiem ir līdzīga smarža un garša, ir noskaidrots, ka savvaļas burkāns un mājas burkāns nav no vienas un tās pašas sugas. Botāniķiem līdz šim nav izdevies izstrādāt ēdamo augu no savvaļas saknes. Ēdamais burkāns pamatos atbilst pilnīgi citai sugai, kas ļoti atšķiras.
Domājams, ka burkānu dzimtene ir Vidusāzija, bet jau tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras tie bijuši sastopami arī citur, jo ir noskaidrots, ka burkānus pazina senie ēģiptieši, senie grieķi un romieši. Pēc zīmējumiem ēģiptiešu kapenēs var spriest, ka burkāni lietoti ārstniecībā. Neko vēl nezinot par vitamīniem, cilvēki bija ievērojuši, ka burkāni palīdz atlabt slimajiem un vārgajiem, veicina gremošanu, nāk par labu redzei, noder arī par caurejas līdzekli. Runā, ka tie karotāji, kas slēpušies Trojas zirgā, pirms tam ēduši ļoti daudz burkānu, lai iztukšotu savas zarnas un atbildīgajā brīdī nerastos problēmas. Bet tas, protams, ir tikai nostāsts. Ceļu uz ēdamgaldu pirmie atraduši burkānu laksti, kas izmantoti līdzīgi citiem zaļumiem, dažus no burkānu radiniekiem joprojām audzē šim mērķim, piemēram, pētersīļus, fenheli, dilles un ķimenes, bet ārstniecībā biežāk lietotas sēklas.

Savvaļas burkāns ir neliels, ciets, gaišs, precīzāk sakot, rūgta, balta sakne. Mājas burkāns ir pietūkusi, sulīga, salda sakne, parasti oranžā krāsā. Liecības par mūsdienu burkāniem ir atrastas Afganistānā, no laika aptuveni pirms 5000 gadiem. Kas interesanti – vēsture liecina, ka agrāk burkānu krāsa bijusi sarkana, melna, dzeltena, balta un violeta, bet tikai ne oranža! Mūsdienās zināmie oranžie burkāni izveidoti, pateicoties Holandes dārzniekiem 16.–17. gadsimtā, ko pierāda tā laika mākslas darbi. Tajā laikā burkānus savos darbos iekļāva tādi senās Holandes mākslinieki kā Joahims Bēkelārs, Joahims Vtevāls, Pīters Ārtsens un daudzi citi. Ir kāds ar faktiem neapstiprināts stāsts, kas vēsta, ka burkāni selekcionēti oranžā krāsā par godu Oranžas princim Viljamam (William of Orange). Lai gan oranžie burkāni Holandē ir datēti ar 16. gs., vēsturnieki uzskata – ir maz ticams, ka Oranžas Viljamam ar to bijis kāds sakars. Daži vērīgi vēsturnieki ir radījuši mītu, ka šāda dārzeņa mutācija izstrādāta kā pateicība un cieņas izrādīšana Karalim Viljamam I par holandiešu vadīšanu sacelšanās laikā pret Spāniju, tādējādi iegūstot neatkarību no Spānijas.

Mūsdienās burkāni ir otrs populārākais dārzenis aiz kartupeļiem, taču, papētot tā sastāvu rūpīgāk, jāatzīst, ka tam vajadzētu būt dārzenim nr. 1.
Burkānos ir daudz vitamīnu un minerālvielu. Tajos ir daudz karotīna 9–10 mg uz 100 g produkta, toties C vitamīnu tajos ir maz – līdz 5 mg uz 100 g produkta, nelielos daudzumos burkānos ir B grupas vitamīni. Tajos ir daudz ogļhidrātu (pārsvarā glikoze) – 6%, apmēram 1% minerālvielu – kālija, magnija, nātrija, kalcija, dzelzs, fosfora, sēra u.c., un 1–1,2% olbaltumvielu. Burkānu enerģētiskā vērtība ir 29–31kkal uz 100 g produkta.

Burkāni uzlabo mātes piena kvalitāti. Tas uzlabo ādu, matus un nagus. Lietojot burkānus katru dienu, pazeminās holesterīna līmenis un asinsspiediens. Ļoti vērtīga ir burkānu sula. Dienā vajadzētu izdzert 200 gramu sulas, bet ārstnieciskā nolūkā – trīs glāzes. Jau senatnē ar burkāniem ārstēja tuberkulozi, urīnceļu slimības, klepu, aizsmakumu un citas. Burkāniem piemīt arī spēja nīdēt parazītus. Burkānus iesaka lietot sirds un asinsvadu slimniekiem, nierakmeņu gadījumos, tie uzlabo acu veselību, regulē asins līmeni asinīs, un uzlabo zarnu stāvokli, jo tajos ir daudz šķiedrvielu. Vēl viena burkānu uzturviela, kas nepelnīti tiek reti pieminēta, ir vitamīns E, tā saucamais muskuļu vitamīns. Tas veicina efektīvu skābekļa izmantošanu visai muskuļu sistēmai.

Vai tu kādreiz esi redzējis purpursarkanu burkānu? Kā arī baltu, dzeltenu, sarkanu vai melnu? Lielākā daļa cilvēku nav, neskatoties uz to, ka tādi burkāni pastāv jau simtiem gadu.
Arī Latvijā salīdzinoši nesen sākusies balto un dzelteno burkānu atdzimšana, ir izveidota hibrīdā šķirne „White Satin F1” ar gludām, baltām saknēm, kuras sēklas ir iegādājamas arī Latvijā.

Baltie burkāni nesatur pigmentus, bet tajos ir daudz citu veselībai noderīgu vielu. Senajām balto burkānu šķirnēm, kuru dzimtene ir Afganistāna, Irāna, Pakistāna, raksturīga rūgtena piegarša, tāpēc daudzi uzskata, ka tie ir lopbarības burkāni. „White Satin F1” šie trūkumi nepiemīt, saknes ir ļoti saldas un sulīgas. Šķirnei gan ir nosliece veidot zaļas sakņu pierītes, tādēļ audzējot tās laiku pa laikam der apraust ar zemi.

Dzeltenie burkāni (piemēram, šķirnes „Yellowstone” un „Mello Yello F1”) satur ksantofilu – betakarotīnam līdzīgu pigmentu, kas veicina acu veselību un reizēm pat novērš plaušu un citu orgānu saslimšanu ar vēzi. Arī šo burkānu vēsturiskā dzimtene ir Vidusāzija.
Burkāniem pavisam neierastā krāsā ir Imperator tipa šķirņu „Purple Haze F1” un „Nutrired F1” saknes: ārpuse – tumši violeta, iekšpuse – koši oranža.

Savukārt firmas „Seminis” šķirņu klāstā ir melnie Imperator tipa burkāni „Anthonina” ar ļoti tumši violetu mizu un baltu serdi. Violetie un purpurkrāsas sakņaugi vairāk satur antociānus – pigmentus, kuriem piemīt antioksidantu iedarbība. Tie pasargā mūsu organismu no brīvajiem radikāļiem, samazina asinsspiedienu un novērš sirds slimību attīstību. Parasti tie visiem ļoti garšo, jo ir gan saldi, gan sulīgi. Violeto burkānu dzimtene ir Turcija, Vidusāzija un Tālie Austrumi.

Savukārt, iegādājoties paciņu hibrīdšķirnes „Rainbow F1” sēklu, var tikt pie četru krāsu burkāniem. Baltās, dzeltenās, oranžās un violetās saknes ienākas visas vienlaikus, ir izskatīgas un garšīgas. Tiesa, burkānu saknes krāsa ir atkarīga ne tikai no šķirnes, bet arī no augsnes mehāniskā sastāva. Smagākā augsnē vienas un tās pašas šķirnes saknes būs košākas nekā smiltīs augušas.

Vēl pasaulē pieejami sarkanie burkāni. To krāsu veido likopēns (cita veida karotīns), šis pigments atrodams arī tomātos un arbūzos. Likopēns palīdz novērst sirds slimības un plaušu vēzi, arī prostatas vēzi. Sarkanie burkāni sākotnēji nāk no Indijas un Ķīnas.

Latvijā burkānu šķirņu un hibrīdu klāsts pārdošanā ir ļoti plašs – vairāk nekā simts, gandrīz visiem audzēšanas apstākļiem (mālam gan ne) un izmantošanas vajadzībām.
Esam pieraduši pie Nantes tipa burkāniem – garām, gandrīz cilindriskām saknēm ar strupu, noapaļotu galu. Taču pasaulē pazīst vairāk nekā desmit dažādu burkānu šķirņu tipu. Lielākoties tie savu nosaukumu ieguvuši atbilstoši sākotnējai audzēšanas vietai. Eiropā tik populārie Nantes burkāni cēlušies pirms simts gadiem Nantes apkaimē Francijā. Laika gaitā izveidots bezgala daudz Nantes tipa šķirņu, arī lielākā daļa Latvijā nopērkamo burkānu šķirņu sēklu pieder tieši pie šā tipa (gandrīz visām firmas „Bejo” selekcionētajām Nantes tipa burkānu hibrīdšķirnēm nosaukumā pirmais burts ir „N” - „Napoli F1”, „Nandrin F1”, „Napa F1”, „Nevis F1”, „Narbonne F1” un citas).

Mazo, apaļo, redīsu lieluma burkāniņu šķirņu tipa Parisien nosaukums nepārprotami saistīts ar Francijas galvaspilsētas vārdu. Latvijā jau vairākus gadus piedāvā „Parmex” burkānu sēklas (par piederību pie „Parīzes” tipa liecina arī sākuma burti šķirnes nosaukumā). 

Kā pretstats attēlā redzamajiem gigantiem ir miniatūrie burkāni (piemēram, „Mignon F1”), kas izdalīti atsevišķā šķirņu grupā. Tos sēj ļoti biezi (2–6 miljoni sēklu uz hektāru) un saknes ievāc vēl pavisam mazas, kad tās ir sevišķi gardas un kraukšķīgas.
Nīderlandes galvaspilsētas Amsterdamas vārdu nes burkānu šķirņu tips, kas izceļas ar sevišķi tievām, cilindriski koniskām, ļoti sulīgām saknēm (piemēram, „Mokum F1”). Parasti šos burkānus audzē agrīnai saišķu precei. 

Savukārt Nīderlandes ziemeļu daļā, Frīzlandes provincē, atrodas ciems, kas devis nosaukumu Berlikum burkāniem – šim šķirņu tipam raksturīgas lielas, skaistas, cilindriskas saknes (Latvijā labi pazīstamas, piemēram, firmas „Bejo” hibrīdšķirnes „Bangor F1” un „Bersky F1”). Tās ir sevišķi piemērotas gan uzglabāšanai, gan pārstrādei sulās, arī kaltēšanai, īpaši iecienītas tās esot vairāku Austrumeiropas valstu tirgos, arī Krievijā.

Āzijas valstīs iecienītas Kuroda (Ķīles) tipa šķirnes – burkāni, kas labi pacieš karstumu un veido ļoti lielas, garas, koniskas saknes. Tās izmanto ne vien pārtikā, no tām arī izgrebj dekoratīvas figūras restorānu un kafejnīcu izrotāšanai.
Arī burkānu šķirņu tips Flakē (Flakkee) savu nosaukumu aizņēmies no kāda miesta Nīderlandes dienvidos. Šiem burkāniem ir lielas, cilindriski koniskas, ārkārtīgi sulīgas saknes, lielākoties tās audzē pārstrādei (starp pazīstamākajām ir, piemēram, „Fontana F1” un „Florida F1”). Audzētājiem tās patīk zemās izsējas normas un augstās ražības dēļ (uz 1 hektāru sēj 600 000 sēklu, izaug ap 500 000 vidēji 400 g smagu sakņu, potenciālā ražība – 200 t/ha). Patērētājiem – garšīgās sulas dēļ.

Savukārt Imperator tipa šķirnēm saknes ir ļoti garas (30 cm un vairāk) un tievas (2–2,5 cm diametrā), ar smailu galu, arī šīs šķirnes izmanto pārstrādei – griež ripiņās vai 4 cm garos gabaliņos. Sevišķi populāras šā tipa šķirnes ir ASV.
Savulaik ļoti iecienītā šķirne "Šantenē" ("Chantenay") ar lielām, koniskām saknēm arī radusies Francijā. Parasti šīs šķirnes burkānus izmanto pārstrādei, tās ir sevišķi piemērotas rīvēšanai skaidiņās un kaltēšanai.

Kā iegādāties

Burkānu saknēm jābūt stingrām, gludām, diezgan taisnām un spilgtu krāsu. Izvairieties no burkāniem, kas ir ļoti sazaroti, mīksti vai taukaini. Tāpat, ja burkānam ir nolauzti laksti, pievērsiet uzmanību burkāna stumbram – vai tas nav tumšas krāsas, jo tā norāda uz burkāna vecumu. Ja laksti ir palikuši, tiem jābūt krāsainiem, gaisīgiem un neapvītušiem.

Kā uzglabāt

Burkāni ir izturīgi dārzeņi, kas uzglabājas ilgāk nekā daudzi citi dārzeņi, ja vien tos pareizi uzglabā. Lai tos saglabātu ilgāk svaigus, līdz minimumam ir jāsamazina iespēja tiem zaudēt mitrumu. Lai to panāktu, turiet tos ledusskapja aukstākajā daļā plastmasas maisiņā vai ietītus papīra dvielī, kas samazina kondensātu, kas var veidoties uzglabāšanas laikā. Šādi burkānus var uzglabāt svaigus apmēram 2 nedēļas. Tāpat burkāni jāglabā atstatus no āboliem, bumbieriem, kartupeļiem un citiem augļiem un dārzeņiem, kas ražo etilēna gāzes jo tās padarīs burkānus rūgtus. Pirms uzglabāšanas ledusskapī rūpējieties, lai laksti būtu nogriezti, jo tie liks burkāniem priekšlaicīgi sākt vīst, jo uzsūks mitrumu no saknēm.
Ja ir iespēja uzglabāt burkānus pagrabā, tad burkānus, kā no lauka, vēlams aplipušus ar zemi, ierušina smiltīs, kuras sabērtas kastē. Obligāts nosacījums ir laba ventilācija. Uzglabājot burkānus, pēc iespējas jāizvēlas tos uzglabāt līdzās kāpostiem vai vienus pašus.

Kā pagatavot

Jaunus burkānus mizot nav nepieciešams, tas vairāk ir nepieciešams vecākiem burkāniem. Ja tie kļūst mīksti, tos var atsvaidzināt, paturot ledusaukstā ūdenī. Burkānus var cept, vārīt, veidot biezenī, sautēt, tvaicēt un lietot neapstrādātus. Burkāni labi sader ar mandelēm, bekonu, baziliku un liellopu gaļu, brendiju, sviestu, sarkanajiem pipariem, selerijām, sieru, maurlokiem, koriandru, kanēli, krustnagliņām, krējumu, ķimenēm, dillēm, fenheli, ķiplokiem, ingveru, medu, citronu, kļavu sīrupu, majorānu, majonēzi, piparmētrām, sēnēm, sinepēm, muskatriekstiem, riekstiem, olīveļļu, sīpoliem, apelsīniem, pētersīļiem, zirņiem, kartupeļiem, rozīnēm, rozmarīnu, šalotes sīpoliem, krējumu, cukuru, estragonu, timiānu, tomātiem, bietēm, etiķi, valriekstiem. 

Interesanti fakti par burkāniem:  

1.Senie grieķi burkānu sauca par philtron jeb „mīlas burvestību”. Viņi ticēja, ka burkāni liek ātrāk iemīlēties.
2.Dažām tautām ir tradīcija dāvināt burkānu līgavai, lai viņai labi sokas saimniekošana virtuvē.
3.Burkāna sastāvā 87% ir ūdens.
4.Ja ēd pārāk daudz burkānu, āda var kļūt dzelteni oranža, īpaši elkoņi un pēdas. To sauc par Carotenemia. Par laimi, tā izzūd, kad patērēto burkānu daudzums tiek samazināts.
5.Apēdot dienā divus vidēji lielus burkānus, cilvēkam ir izredzes pazemināt holesterīna līmeni asinīs par 20%.
6.9 burkānos ir tikpat daudz kalcija kā glāzē piena.
7.Trīs vidēji lieli burkāni nodrošina enerģiju, kas vajadzīga, lai nosoļotu 5 km.
8.Pasaules garākais burkāns bija 5.839 metrus garš. To izaudzēja Lielbritānijā 1996. gadā. Savukārt lielākais izaudzēts 1998. gadā Aļaskā (ASV), tas svēra 8,6 kilogramus.
9.Starptautiskajā dārzkopības produktu gadatirgū „Fruit Logistica” nesen vienu no godalgām ieguva Itālijā ražota viegla uzkoda Carrot Fetuccini – lentēs sagriezti garšīgi un kraukšķīgi burkāni.
10.Burkāns ir pirmais dārzenis, kuru iekonservēja, lai pārdotu vairumtirdzniecībā.
11.Holtvila (Holtville, Kalifornijā) ir iecēlusi sevi par „Pasaules burkānu galvaspilsētu”, tur katru gadu notiek burkānu festivāls.
12.Selekcionāri veido īpašas šķirnes atšķirīgiem izmantošanas veidiem. Piemēram, firmā „Vilmorin” selekcionētie šķirņu „Bolero F1” un „Maestro F1” burkāni sevišķi piemēroti sulu spiešanai – no tiem var iegūt īpaši daudz sulas ar ļoti labām garšas īpašībām. Liela daļa šķirņu veidota tā, lai saknes būtu piemērotas mazgāšanai, tām ir sevišķi gluda virsma. Ir izveidota pat speciāla šķirne plova gatavošanai „Kazan F1” (par kazanu vairākās Āzijas valstīs sauc katlu, kurā gatavo plovu) – šo burkānu skaidiņas neizmaina tradicionālo ēdiena krāsu.