Ārstniecības augi Latvijā

EGLE - Picea

Egle tūlīt aiz priedes ir otrs Latvijā izplatītākais skujkoks. Skuju garums starp 25-30 mm. Skujas nobirst pēc 5-6 gadiem. Zied maija mēnesī. Ziedi bagāti ziedputekšņiem, kas ir dzeltenā krāsā. Ziedu čiekuri spilgti purpursarkanā krāsā, atrodas egles galotnēs. Nogatavojušies čiekuri kļūst brūni un nokareni. Egle pieaug 50-60 gados, vidējo mūžu aplēš starp 130 - 150 gadiem. Uzskata, ka latīniskais egles nosaukums - Picea - cēlies no grieķu vārda "Pissa”, kas nozīmē "sveķi”. Ir vairāk kā 50 dažādi veidi egles.

Egle ir sudraba starojuma koks, tāpēc vasarā dzīvā eglē nemitinās ne putni, ne cita sevi cienoša radība. Egle ir pilnīgi klusa pat pie neliela vēja, bet, uznākot spēcīgam pūtienam, tā nejauki iegaudojas. Varbūt tas no vienas puses un mūžam zaļās skujas no otras veidojis īpatnējo senču uzskatu par tām. Varbūt tāltālā senatnē cilvēki mītņu apklāšanai un izklāšanai izmantoja egļu zarus. Labāku siltumizolācijas materiālu mežā grūti atrast. Tad skuju būdās un uz skuju klājuma patiešām varēja gulēt kā Meža mātes klēpī. Senču uzskatos egle bija kā robeža, kā pāreja. Tā no vienas puses simbolizēja nāvi, aizgājēja piemiņu un vienlaikus atdzimšanu, pārdzimšanu no otras. Mūsdienu bēru tradīcijās celiņu, pa kuru nesīs aizgājēju, kaisa ar egļu skujiņām, celiņa malās sprauž eglītes. Vēl 20. gadsimta sākumā ar eglītēm greznoja arī kāzu mājas priekšu. Un vēl nesen, tikai 19. gadsimtā, no Vācijas ienākusi tradīcija ir Ziemassvētku eglīte. Visas trīs tradīcijas ir ļoti senu pirmskristiānisma reliģisku uzskatu atspoguļojumi. Kāzas ir divu jaunu cilvēku savienošanās jaunas dzīvības radīšanai – pirmsākums senču dvēseles atdzimšanai. Ne katrs kociņš derēja kāzu pušķojumam. Šim nolūkam izraudzījās sevišķi kuplas eglītes. Ar tām greznoja mājas ieeju, pēc tām zīlēja arī līgavas un līgavaiņa mūžu. Mūsdienu komunālie kapi, kur vienos kapos, it īpaši pilsētu kapos, guļ tūkstošiem cilvēku un kur jums, gribot negribot, jārēķinās ar nesimpātiskiem kaimiņiem, ieviesti pavisam nesen – tikai pirms 200 gadiem. Šādu kārtību noteica Krievijas carienes Katrīnas Lielās pavēle. Līdz tam katra latviešu sēta pati sev izvēlējās ērtu, klusu vietiņu māju tuvumā un nevienam nebija grūti aiztecēt pie savas māmulītes, tētiņa vai cita mīļa cilvēka atdusas vietas. Lielākā daļa dainu vēsta par pēdējo atdusu smilšu kalniņā. Vairākas dainas piemin paražu, bēriniekiem mājās braucot, atvest eglīti vai egļu zarus. Mūsdienu paraža, nospraust kapos ceļu uz atdusas vietu ar eglītēm un kaisīt šo ceļu ar skujām ir nesena. Iespējams, tā parādījās tikai pēc komunālo kapu ieviešanas. Pirms tam varēja būt mājas priekšas greznošana, līdzīga kāzu paražai. Jā, kāzu un bēru paražas ir ļoti līdzīgas, bet arī tās saistībā ar egēm diez vai vecākas par 23 gadu tūkstošiem. Eglīte Ziemassvētkos Pavisam jauna, tikai 19. gs. ieviesta paraža – uz Ziemassvētkiem mežā cirst eglīti, novietot to istabā un izpušķot. Nedrīkst neatzīmēt, ka šeit kristīgā baznīca ir pārņēmusi senu pirmskristiānismā koptu mirušo piemiņas paražu. Jo Ziemassvētki mūsu senčiem vispirms bija aizgājēju pieminēšanas laiks. Ne jau bēdīgs un skumjš laiks, bet arī saistīts ar lielo Saules pagriezienu. Tikai senos laikos uz šiem svētkiem necirta dzīvu kociņu, bet klusām devās pie tām eglēm, kuru tuvumā dusēja vectēvs, vecmāmiņa un viņu vecāki un vecvecāki. Arī mūslaiku cilvēkam der pabūt egļu mežā. Tas apgaro, noņem lieko garīgo spriedzi, dod atkal mieru un pārliecību. Par egļu sasaisti ar veļu kultu un atdzimšanas senajiem rituāliem liecina ziņas par senāk atzīmētu egļu nedēļu. Egļu nedēļa, saukta arī par skuju nedēļu, ir bijusi tūliņ pēc Miķeļa dienas, no 29. septembra līdz 6. oktobrim.

Cilvēks no egles iegūst koksni, saknes, sveķus, darvu, terpentīnu un piķi. Mizu agrāk lietoja pūru izgatavošanai, celtņu apšūšanai. Mizas vajadzīgas ādas miecēšanai. No koksnes iegūst malku, būvkokus, papīrmalku, celulozi un ogles. Koksne mīksta, balta, viegli skaldās. No egļu saknēm pina skaistus grozus.

Egles skujas satur: ēteriskās eļļas, askorbīnskābi, miecvielas, sveķis, minerālsāļus, fitoncīdus, terpentīnu, skudrskābi, dzintarskābi, dzelzi, alumīniju, hromu. Jauno dzinuku novārījumus izmanto cingas, ādas saslimšanu hepatīta ārstēšanai. Skujas izmanto klepus, plaušu iekaisumu, bronhīta gadījumos. Skuju eļļu izmanto aromterapijā telpu gaisa attīrīšanai un dezinfekcijai, saaukstēšanās ārstēšanai. Ideāls līdzeklis garastāvokļa uzlabošanai vientulības sajūtu laikā.

PIELIETOJUMS TAUTAS MEDICĪNĀ

• Vispārspēcinoš dzēriens. Skujas sasmalcina, iepilda stikla burkā kopā ar cukuru (attiecība – 4:1). Dzēriena pagatavošanai ņem 2 ēdk maisījuma, pārlej ar 1 gl auksta ūdens, nostādina 2 diennaktis, izkāš. Lieto pa ½ gl 2 reizes dienā.
• Skuju novārījums. Avitaminozes ārstēšanai. 1-2 ēdk skujas pārlej ar 1 gl verdoša ūdens un aizvākotā katliņā uz lēnas uguns karsē 10 minūtes, nostādina 30 min., izkāš. Maziem malciņiem dienas laikā izdzer.
• Uzlējums. Artrīta gadījumā. Svaigas skujas aplej ar verdošu ūdeni, nostādina. Veic roku un kāju peldes (30 min.). Pēc tam silti aptin uz 1 stundu. Peldes atkārto pēc 2 dienām. Reimatiskā poliartrīta gadījumā ārstniecības kurss 5-7 procedūras.
• Pumpuru, čiekuru uzlējums. Piemīt pretmikrobu, spazmolītiska, pretalerģiska iedarbība. Aplej ar ūdeni (attiecība 1:5), vāra 30 min., atdzesē 15 min., izkāš. Glabā tumšā vietā neilgāk kā 2 diennaktis. Inhalācijām izmanto līdz 60-80o C sasildītu novārījumu (20-30 ml. 1 procedūrai, pieaugušajiem).
• Jauno dzinumu, čiekuru novārījums. 30 g. dzinumus vāra 1 l piena. Izkāš un izlieto vienas dienas laikā Palīdz bronhītu, bronhiālās astmas, reimatisma, plaušu tuberkulozes gadījumos.
• Ziede. Vienādās daļās sveķi, vasks, medus, augu eļļa. Masu sakarsē un atdzesē. Lieto kā ziedi ādas kopšanai (strutojošas brūces, nobrāzumi, čūlas).
• Ziede. Vienādās daļās sveķi, dzeltenais vasks. Gabaliņus masas liek uz gailējošām oglēm un elpo izdalošos dūmus ilgstoša klepus, hroniska bronhīta gadījumā.
• Skuju dzēriens. Vitamīnu dzēriens. Skujas vāra slēgtā traukā 30 min. Atdzesē, pievieno dzērveņu sulu garšas uzlabošanai. Dienas devas pagatavošanai nepieciešams 25 g skujas.
• Eļļa. Masāžām reimatisma gadījumā un krūšu rajona ierīvēšanai saaukstēšanās laikā. 5-7 pilieni skuju eļļa, 10 ml. augu eļļa.
• Eļļas, spirta šķīdums. Uzlējums priekš pirtīm – saunām. Ierīvē ādu kāju svīšanas gadījumā. Atšķaidītu ar ūdeni izmanto telpu gaisa atsvaidzināšanai izsmidzinot telpā. Pagatavo vannu peldei saaukstēšanās un reimatisma gadījumā - 10 ml. Pievieno vannas ūdenim. 10 pilieni skuju eļļa, 10 ml spirts.
• Eļļa. Veic nomierinošu, vispārstiprinošu, antiseptisku iedarbību, mazina sviedru izdalīšanos. Pielieto bronhīta, astmas, pneimonijas, gripas, deguna iekaisumu, urīnceļu infekciju gadījumos. 2-3 pilienus skuju eļļu pievieno augu tējai.

TAUTAS TICĒJUMI

• Ziemassvētku naktī, ja grib redzēt sapnī mīļāko, pagalvī liek egles zaru.
• Sausu nomizotu egles zaru pienaglo pie klēts vai citas ēkas sienas. Ja tas liecas uz zemi, būs lietus, ja uz augšu – sauss laiks.
• Egļu skujas kaisa istabā, lai iznīktu blusas.
• Tās egles ir labas piena trauku taisīšanai, kuras gāžoties izvelk no celma skabardas; bet kurām celms izvelk skabardas, tās šiem traukiem neder.
• Tās egles ir tēviņi, kurām zari iet uz augšu vien; kurām uz zemi palīkuši zari, tās ir mātītes. No pēdējām eglēm iznākot labi piena trauki.
• Ja dienas vidū egles zari izskatās tumši, tad pie vakara ir skaidrs laiks.
• Ja ziemu egles piesnigušas ar sniegu, tad sagaidāms putenis un pēc tam atkusnis.
• Ja eglei zari uz augšu gaidāms sauss laiks, uz leju – lietus.
• Ja ziemā zem eglēm piebirušas skujiņas, tad gaidāma laba vasara.
• Kad eglēm daudz čiekuru, tad rudenī daudz un lieli kartupeļi.
• Ja pavasarī eglēm ir čiekuri galotnēs, tad nākamā vasara būs sausa, bet, ja čiekuri ir vairāk no apakšas, tad nākamā vasara būs slapja.
• Ja eglēm daudz ziedu, sagaidāma laba rudzu raža.
• Ja marta mēnesī vējš lauž eglēm zarus, tad gaidāma laba miežu raža.