Ārstniecības augi Latvijā

Smilšērkšķi - Hippophoe rhamnoides L.

Iesaka www.fitoterapija.lv

Smilšērkšķi - Hippophoe rhamnoides senajā Grieķijā sākotnēji izmantoja, lai uzlabotu veselību zirgiem - dodot tiem šī auga lapas un ogas, zirgi ātri pieņēmās spēkā, to spalva spīdēja un laistījās. No tā arī cēlies auga latīniskais nosaukums, jo hyppos nozīmē zirgs un phaos - spīdēt. Taču vēlāk cilvēki izdarīja pareizus secinājumus, ka tas, kas der zirgam, der arī jātniekam, un sāka ar šī auga sulu ārstēt, no jāšanas, noberztās kājas un sēžamvietas.

Smilšērkšķu augļi satur 20% eļļas, vitamīnus A, E, F, C, B, flavonoīdus, bet tās ir vielas, kuras ir ārkārtīgi nepieciešamas šūnu apvalku veidošanai un vielu maiņas normālai norisei.

Smilšērkšķu eļļu lieto kuņģa čūlas ārstēšanai, smaganu un mutes gļotādas iekaisuma novēršanai, apdegumu, izgulējumu, izsutumu, rentgena staru radīto ādas bojājumu ārstēšanai (pēc audzēju apstarošanas).

Eļļu iegūst divos veidos - ogas saspaida, atdala sēkliņas un salej tievā stikla traukā. Pēc diennakts redz, ka šķidrums ir noslāņojies - virspusē nostājusies eļļa. To nolej, un tā ir augstākās kvalitātes eļļa.

Var samalt sēkliņas un uzliet olīveļļu attiecībās 1:5-10, pēc septiņām dienām būs iegūta ekstrahēta smilšērkšķu eļļa, kuru var nopirkt arī aptiekās, bet tā pirmā ir labāka. Kuņģa čūlas un barības vada iekaisuma ārstēšanai smilšērkšķu eļļu lieto pa 1 tējkarotei tukšā dūšā, neko neuzēdot un neuzdzerot, 4-6 reizes dienā. No augļiem bez sēkliņām var vārīt ievārījumus vai džemus. Tas ir labs vitamīnu avots ziemā.

 Informācijas avots www.darzsundrava.lv 
Autors: Ģirts Osis, 2008-03-03

Smilšērkšķi

 Smiltsērkšķi Eleagnu dzimtas Hippophae Rhamnoides L. suganav raksturīga meža kultūra Latvijas ainavā. 
 To noteica vēlais un lēnais ledus ezera atkāpšanās laiks Latvijas teritorijā, tāpēc ledus laikmeta pirmās pionieru sugas bija alkšņi un vītoli, ko vēlāk nomainīja priedes. Sugas attīstības procesā Eiropas smiltsērkšķi no Šveices, Vācijas, Nīderlandes audžu teritorijām migrācijas rezultātā pa vecajām upju gultnēm, šķērsojot Dāņu jūras šaurumu, viegli nonāca līdz Botnijas līcim Somijā. 
 Latvijā nav dabīgo smiltsērkšķu audžu. Ja zināms, kādā virzienā tek upes Latvijā un tas, ka Krievijas centrālajos rajonos nav atrastas dabīgas smiltsērkšķu audzes, ir skaidrs, kāpēc Latvijā smiltsērkšķim nav vietējās meža kultūras statusa, jo smiltsērkšķi seko ūdenim.
 Šis ir unikāls kultūraugs, kam raksturīgas bioloģiskas īpatnības, kādu nav citām kultūrām – tiem ir dalījums sievišķajos un vīrišķajos dzimumos, tie ir apveltīti ar ļoti agru ziedēšanas laiku, spēju pašiem ar gumiņu palīdzību fiksēt atmosfēras slāpekli, strauji un brīvi ar sakņu un sakņu atvašu palīdzību pārvietoties zemes teritorijās.
 Pateicoties LLU dārzkopības katedras un raksta autora pūliņiem, pabeigta pirmā ilggadīgā izmēģinājumu sērija, lai pārliecinātos, vai lielaugļainās smiltsērkšķu formas un šķirnes, kas domātas dārza kultūrai, var droši audzēt lauksaimniecībā neizmantojamo zemju apmežošanai paredzētajās vietās.
 Eksperiments apstiprināja novērojumus, kas vēlāk 1994.–1997. gadā tika veikti citās valstīs podu kultūrā, – normāla šīs sugas attīstība atkarīga no nokrišņu daudzuma, kas nolīst no jūnija līdz jūlija beigām. Arī gaisa temperatūra veģetācijas sākumā un ogu veidošanās perioda beigās ietekmē koku augšanu un attīstību.
Apmežošanai ar šo kultūraugu jāizvēlas nemeliorētas mitras mālsmilts minerālaugsnes ar iespējami svārstīgāku gruntsūdeni gan ziemas, gan vasaras mēnešos.
 Smiltsērkšķi vairāk nekā mēnesi panes gruntsūdens paaugstināšanos līdz 25 cm no zemes līnijas. Tas nozīmē, ka arī pauguru virsotnēs koki necietīs no kalnu spiedūdeņu ietekmes. Koki labi augs arī vecos izmantotos smilšu karjeros, kur blakus atradīsies ūdens lāmas vai dīķi. Smiltsērkšķi labi aug un attīstās dabīgu vai mākslīgu ūdens krātuvju tuvumā.
 Koki labi iztur arī augsnes ar palielinātu māla daļiņu saturu, bet šādās augsnēs suga parasti vairāk cieš no sēņu izraisītu slimību bojājumiem, un to varētu atļauties tikai dārza platībās, ne dabīgās meža plantācijās.
 Augsnes reakcijas ziņā smiltsērkšķi ir neizvēlīgi un labi panes gan sārmainu, gan vāji skābu augšanas vidi, bet smiltsērkšķus nevajadzētu stādīt augsnēs ar pHKCL, kas mazāks par 5,8.
 Attiecībā uz makroelementiem K2O un P2O5 kultūra ir plastiska, un šie elementi būtiskas izmaiņas koku augšanā nerada. Izveidotajos izmēģinājumos šo makroelementu saturs bija vidējs.
 Ja vēlamies smiltsērkšķus stādīt lauksaimniecībā ilgstoši neizmantotās zemēs, jārēķinās ar to, ka šīs teritorijas parasti ir ļoti piesārņotas ar daudzgadīgajām viendīgļlapju un divdīgļlapju nezālēm. Ja iestādīsiet šādā zemē viengadīgus vai divgadīgus stādus, tiem būs jākonkurē ar nezālēm, jo smiltsērkšķi ir saules prasīga kultūra.

Augsnes sagatavošana
 Zemi iepriekšējā rudenī ieteicams uzart un nākamā gada pavasarī apstrādāt ar glifosātu tipa herbicīdiem, devu nosakot pēc daudzgadīgo divdīgļlapju nezāļu skaita uz m2. Jūnija sākumā augsni irdina ar kultivatoru un kopā ar šļūci planē un stimulē nezāļu sēklu un sakneņu dīgšanu. Aptuveni divus mēnešus pēc tam atkārtoti lieto herbicīdu Basta vai kādu glifosātu tipa herbicīdu. Pēc šādas apstrādes nezāles nepaspēs savairoties vismaz divus gadus – tieši tajā laikā jaunkokiem grūti konkurēt ar nezālēm.
 Par stādāmo materiālu jāizvēlas stādi ar labi attīstītu sakņu sistēmu, jo kultūrauga saknes ir diegveida un ātru lūst. Labiem stādiem uz saknēm jau redzami gumiņu izaugumi, kas ir ļoti svarīgi.
 Daudzi brīnās, kāpēc iestādītie skaistie stādi vēlāk jūnijā nomelnē un nokalst. Iemesli var būt vairāki:

• stādi ir viengadīgi, zaru vasas mīkstas, tās sausā pavasarī ātri žūst, saknes ir bez gumiņiem, jo sakņu lielākā daļa izraujot notrūkušas;
• koku stādi apgriezti. Pirms stādīšanas un vismaz trīs gadus pēc tam stādus neapgriež;
• stādiem pierakumu rudenī neveido un pagrabā neliek, stādus izrok tikai īsi pirms realizācijas kokaudzētavas otrā gada laukā.

 Stādīt var tikai pavasarī, tikko augsne vairs nav sasalusi – no marta beigām līdz aprīļa sākumam. Vieglās augsnēs bedres nav jārok, jāstāda maksimāli sekli, jo dziļāk par augšanas atzīmi stādīti koki ātri aiziet bojā. Stādīšanas shēmu var izvēlēties dažādu: 4x3, 5x3, 6x2, 3x3.
 Kokus var stādīt arī sabiezināti, veidojot rindā veselu špaleras rindu, paredzot vienu vīrišķo augu uz ne mazāk kā 11 sievišķajām sugas māsām.

Stādījumu aizsardzība pret slimībām 
 Ļoti pozitīvu efektu deva stādu mērcēšana Trihodermīnā, vēl labāku rezultātu otrajā izmēģinājumā – Trihodermīna un Streptomicetes maisījumā, kas tika iegūts no SIA "Bioefekts”. Ar šiem preparātiem jaunkokus gandrīz pilnībā iespējams aizsargāt pret Fusarium sp. Verticilium sp. sēņu infekcijām. Kad pastiprināti veidojas sporas, abas augsnē brīvi augošās sēnes Trichoderma lignorum un Streptomycete sp. ātri saražo toksīnus, kas neļauj attīstīties citām patogēnām sēnēm, kuras izraisa dažādas sakņu un vasu vītes. Ja mērcē stādu saknes, bioloģisko preparātu ietekme stabili saglabājas vairāk nekā gadu. Tad to izplatība augsnē mazinās, un šo vietu jau aizņem citi dabiskie mikroorganismi.
 Lielākā daļa audzētāju nevar saprast, kāpēc atsevišķos gados vecākiem kokiem attīstās daudzas un dažādas baktēriju un sēņu izraisītas slimības. Izskaidrojums ir vienkāršs. Latvijā ļoti bieži ir atkušņiem bagātas ziemas, līdz ar to smiltsērkšķiem ir īss miera periods. To pierāda arī ļoti īsais sēklu stratifikācijas laiks.
 Februārī un martā piesaulē ļoti ātri paveras pumpura zvīņas, it sevišķi sievišķo un vīrišķo jauktā tipa pumpuriem. Zvīņu starpās nokļūst nokrišņi, kas atkal sasalst, tādējādi pumpurs ir pagalam, tas ātri nomelnē, un visvairāk cieš vīrišķie čiekuriem līdzīgie pumpuri. Pēc tam pavasarī (maijā) šajās bojājumu vietās iedarbojas baktērijas, tai skaitā Pseudomonas ģints, kas ļoti siltos pavasaros saārda pumpuru un tā piestiprinājuma vietu pie zara. Pēc tam kokam uzbrūk dažādas citas, tai skaitā Verticilium sp., patogēnās sēnes.
 Dabiskajās smiltsērkšķu audzēs Streptomycete sp. dzīvo savdabīgā mikorizā (koka un mikroorganismu kopdzīvē), kas palīdz Frankia ģints gumiņbaktērijām labāk nodrošināt kokus ar slāpekli. Vidēji slapjā gadā ar nokrišņu daudzumu līdz 80 mm mēnesī, ja koku biezība ir līdz 1000 koku uz ha, iespējams fiksēt līdz 85 kg slāpekļa uz 1 ha.
 Pierādījās arī hipotēze, ka pirmās trīs slāpekļa dažādās devas augšanas dinamikas efektivitāti nenodrošina, jo gumiņbaktērijas vēl nav labi attīstījušās. Jau tagad slāpekļa mēslu lietošana šajās lauksaimniecībā neizmantotajās zemēs ir mazefektīva.
 Lielāka atsaucība un ražas pieaugums kultūraugam varētu būt pret fosforītmiltu vai citu bioloģiski atļautu fosforu saturošu mēslošanas līdzekļu lietošanu. Tas nozīmē, ka smiltsērkšķi ir ļoti labi audzējami bioloģisko saimniecību meža plantācijās.
 No ceturtā gada bija redzams, ka lielākajai daļai šķirņu koku sācies dinamisks attīstības posms, un viengadīgais pieaugums vidēji sasniedza 28 cm.
 Ražu sāka vākt piektajā gadā pēc iestādīšanas, nogriežot ar zariem vidēji līdz 23% koka kopējās vasu masas. Lielākoties izlaižot vienu gadu, piektajā, septītajā un astotajā gadā pēc iestādīšanas iegūta raža vidēji 2,9 kg ogu masas no koka.
 Smiltsērkšķiem epidermas slānis ir plāns, ar pavisam neizteiktu vaskojuma kārtu, to miza un pumpura virskārta ir visplānākais pergamenta slānis, kas ļoti slikti veido rētaudus, lai aizaudzētu brūces, tādēļ zari tika griezti, atstājot celmiņu.
 Zaru čemuros vajag atstāt ne vairāk kā divus zarus, citādi bagātais ziemas sniegs tos salauž.
 Kad plāno transportu un taru, ar ko zaru masu ar augļiem nogādās līdz vietai, kur augļi tiks atdalīti no zariem, jārēķinās, ka lapu un zaru masa būs vismaz 58% sīkaugļainām un 42% lielāku augļu formām. Nogrieztos zarus vislabāk nogādāt uz saldētavu, kur ogas vēlāk var nokult.
 Nākamajos izmēģinājumos dažādās Latvijas vietās tiks noskaidrots, kā biezība un augšana kopā ar tādām koku sugām kā bērzs un priede ietekmē smiltsērkšķus, kādu ražu dos smiltsērkšķu koki un kā pārējās plantācijās attīstīsies mistra sugas.